Dienas prieks - šodien sarīkoju mazus svētkus kolēģiem. ;) No vienas puses, kuru gan tie mani 18 gadi darbā interesē? No otras puses, tieši tādi mazi svētki ir nepieciešami, lai radītu kopības sajūtu, lai apstātos skrējiena. Vienkārši būt kopā. :) Pasmēju meitenēm, ka kādu dienu februārī būs jāsarīko suši pusdienas, lai atkal var vienkārši kopā pasēdēt. ;)
Visādi citādi darbā - atkal ar sīkajiem darbiņiem krāmējos. Tiesa, šodien kaut kā viss raitāk notika. Laikam nebija čika laiks. :D
Mājās pārnācu un sapratu, ka ir atgriezies prieks kaut ko gatavot, kaut ko vispār darīt mājās. Veļu pašķiroju un daļu saliku veļenē, vakariņas sagatavoju un jau ir vairākas idejas par to, kas taps brīvdienās. Sāku atgriezties ierastajā dzīvē.
Vēl šovakar ir neparasta sajūta. Jā, piektdienas man ir īsās dienas, bet, kas vēl foršāk ir - rīt būs pirmā piektdiena, kad strādāšu no mājām. Tas nozīmē, ka varēšu ilgāk pagulēt, varēšu pidžamā sākt strādāt. Ceru, ka man patiks tāda darba diena.
Pa dienu atbrauks Lueta ar Sergeju pakaļ fotoaparātam. Viņiem visi gali trūkst, tāpēc palūdza manējo.
Tagad vakarā sāku lūkot Sylvanian piedāvājumu dažādos interneta veikalos. Būtu labi rīt pasūtīt to auto vai busu, lai man miers iestātos attiecībā uz dāvanu. :)
Vispār šodien kopumā ir labāka sajūta. Šovakar varu atkal teikt, ka ir labi viss. Duksi esmu sākusi atlaist. Sāku pierast, ka viņas nav un nebūs, un vairs arī neklausos, nemeklēju ar acīm. Jā, atceros viņu, jā, ir skumji, bet vairs nav izmisums. Šodien apskatīju pēdējās viņas bildes, kas uzņemtas nedēļu pirms iemidzināšanas. Viņa izskatās tik nogurusi un nelaimīga šajās bildēs. Labi, ka pārstāju bildēt viņu tādu. Negribu viņu tādu atcerēties. Priecīga, apmierināta, apaļiem vaigiem - tādu gribu viņu savās atmiņās.