Neskatoties uz to, ka nolīdu gulēt saprātīgā laikā - vēl pirms 23, tomēr īsti izgulējusies neesmu. Jā, nogulēju līdz modinātājam, tomēr nav sajūtas, ka miegs ir veldzējis.
Tas pāries. Zinu, ka pāries. Tomēr šodien atkal ir tāda diena, kad nelaižu Duksi projām.
Tomēr mazu prieciņu no rīta atradu. Izgāju ārā un tur vēl smuks sniegs ielās. Tā kā šorīt nolēmu atgriezties pie normālā ritma - būt darbā uz astoņiem un nākt kopā ar Līgu, tad no sirds izbaudīju baltumu un skaistumu, kas nav pārvērties žļurgā. Un vakarā speciāli gāju garāko ceļu, lai atkal papriecātos par sniegu. Baltu, baltu. ;)
Es neesmu ziemas nīdējs. Kādreiz, dzīvojot laukos, man patika sniegs. Tas vienmēr bija balts. Žļurga bija tikai uz lielceļa. Visur citur - balts, balts. Un tāpēc šodien tīrais sniegs mans ir vislielākais prieks. Skumjas atkāpjas prieka priekšā.
Darbā līdz pusdienām visnotaļ ražīgi pastrādāju, lai gan saprotu, ka nav tā, ka bija vakar. Šodien domas krietni vairāk klīst apkārt (ne tikai pie kaķa). Pēcpusdiena darbā vairāk bija "prāta vētru laiks". Ar saviem jautājumiem tiku galā, tad ar vienu kolēģi padiskutējām par to, kas ir vai nav izglītības programma, ar otru kolēģi par atvaļinājuma piešķrišanu svētku laikā. Beigās nolēmām, ka ar visu ir "jāpārguļ", cerībā, ka rīt svaigāku galvu visu varēsim tvert.
Pa dienu un vakarā nedaudz ar Zajcu pačatojām whatsupā. Par dzīvnieciņu tēmu. Viņai sāpīgais mirklis bija ar suni. Atceros vēl no LU laikiem tās foršās bildes ar VAS. Kamēr viņa bija Ungārijā, suns aizgāja, un par to viņa uzzināja tikai pēc tam, kad atgriezās. Vecāki gribēja saudzēt viņu, bet beigās jau pasaule šā vai tā sabruka. Tāpat par zaudējumiem vispār, drauga plecu un reliģiju. Lai arī tiekamies reti, tomēr Zajacs joprojām man ir ļoti tuvs draugs. Jāsarunā kādās brīvdienās aizbraukt pie Zajca ciemos vai arī jācer, ka viņa tiešām februārī kādu dienu atbrauks uz Rīgu un varēsim satikties. Tā gribas mierīgi klātienē parunāties. Pēdējā reize, kad tikāmies, bija pavasarī, kad braucu uz Cēsīm uz koncertu. Tobrīd tikai dažas stundas vien bija. Pietrūka iespēja mierīgi pabūt kopā.
Vēl šodien pasmīnēju pie sevis par to, ka beidzot atkal ir tā stadija sasniegta, kad sēdi darbā un gribi ātrāk aiziet mājās, lai varētu turpināt lasīt grāmatu. :) Krietnu brīdi šāda sajūta vairs nebija, bet tagad atkal līdz ausīm esmu grāmatās. Nē, nu tāda stadija, ka interesantas grāmatas dēļ neeju gulēt, vairs jau visdrīzāk nebūs, tomēr ir forši būt nedaudz atkarīgam. :)
Bet vispār šovakar ir tāds nogurums, ka gribas jau tagad nolīst gulēt. Jāpalasa grāmata un jāmēģina iemigt. Varbūt šonakt miegs sniegs cerēto atpūtu.