Šonakt slikti gulēju. Nevarēju ilgi aizmigt, naktī modos. Daudz domāju par Duksi. Šonakt bija tik slikta nakts kā tās, janvāra sākumā, kad Duksim bija pirmā krīze uznākusi.
Pārsteidzošā kārtā, neskatoties uz to, ka gulēts ir maz un slikti, rīta cēliens darbā diezgan labs. Kaut kā spēju koncentrēties un "asi" domāt. Vismaz tik daudz. Krietnu kaudzīti darbu, kas nedaudz bija iepalikuši (nē, termiņi nebija nokavēti, vienkārši nepievērsos tik ātri, cik varētu), šodien ar lielu prieku nokopu.
Patīkamā ziņa šorīt darbā - beidzot sāksim reāli pāriet uz teledarbu, tas ir, katram būs iespēja vienu dienu nedēļā strādāt no mājām, ja vien uz vietas nav kāds čēpis. Tā kā man jau šobrīd ir īsā piektdiena, tad boss man piedāvāja piektdienās strādāt no mājām. Patiesībā forši. Kad paliks siltāks, varēs jau ceturtdienās laist projām uz laukiem un tur, pastrādājot četras stundas pie datora, atlikušo dienas daļu veltīt dārzam vai citām aktivitātēm. :) Protams, jebkurā gadījumā paliek spēkā noruna, ka dienu iepriekš vēl skatamies, kā ir ar darbiem. Ja nekas traks, tad darbs no mājām. Ja tomēr kāds tajā dienā ir ieplānojis kādu sanāksmi, tad darbs no mājām nesanāk. Vārdu sakot, kļūstam elastīgāki un tas mani priecē.
Vēl darbā ir prieciņš par to, ka man nebūs jābrauc komandējumā. Šoreiz tiešām tā BRU nemaz, nemaz, nemaz nevilina. Ja vēl darba kārtība būtu sakarīga. Bet, kad darba kārtība ir pašķidra, tad vēlme braukt vēl straujāk plok.
Lai arī ar prātu sapratu, ka pusdienās jāiziet izstaigāties, tomēr paliku darbstacijā. Šodien kaut kā bija liela iedvesma strādāt. Ja godīgi, šī bija pirmā diena, kad tiešām varēju strādāt tieši tāpat kā agrāk. Uznāca gan viens mirklis, kad uznāca raudamais, bet tas ar laiku taču pāries, vai ne? Ja godīgi, tad pašai šobrīd ir liels prieks par tik ražīgu dienu. Jūtos riktīgs malacītis.
Ar mammu šovakar atkal daudz runājām. Par to, kā viņa pavadīja dienu, kā es pavadīju dienu. Arī par Duksi. Jūtu pati, ka ir lietas, ko šobrīd jau varu runāt mierīgāk par Duksi. Bet, protams, ir vēl lietas, kad tāds raudiens uznāk. Neskatoties uz to, ka es zinu, ka viss ir pareizi izdarīts. Var jau būt, ka kādu dienu, divas viņa vēl izdzīvotu, bet..beigas bija ļoti tuvu.
Un šobrīd savas sēras slāpēju grāmatās. Televizors šķiet pārāk skaļš un tracinošs. Tāpēc vakarā iegrimu grāmatā. Khe, mana problēma attiecībā uz daudzo interesējošo grāmatu izlasīšanu, šķiet ir radusi risinājumu. :) Šonedēļ beidzot tikšu galā ar Raini, tad varēs ķerties pie nākamās. Pagaidām gan nezinu, vai tas būs Murakami, vai Išiguro.
Turkāt grāmatu lasīšanai ir vēl viens bonuss - labāk nāk miegs. Šodien ir cerība savlaicīgi aizkasīties gulēt un varbūt pat izgulēties.
Un vēl šodien daudz domāju par kaķiem savā dzīvē kopumā. Šķiet, ka tie varētu būt četri.
Kad biju maza, mums bija kaķis. Runcis, strīpains, ar ne tik skaisti pelēku kažoku kā Duksim, bet nu pelēkbrūnucītis tāds. Atceros, ka reiz biju izdomājusi pārbaudīt to, vai kaķi un suņi tiešām nevar sadzīvot. Tētis tobrīd tieši mūsu vilceni Dingu bija ievedis mājās. Es, bērna prātā būdama, paņēmu kaķi rokās un atnācu tajā istabā, kur suns. Labi, ka suns bija pavadā! Suns rēja, kaķis plēsās ārā no maniem skāvieniem un rūca.. Rezultātā visvairāk cietu es - visa biju riktīgi saskrāpēta. Tik ļoti sāpēja skrāpējumi. Toties vairāk nekad neienāca prātā pārliecināties par kaķu un suņu attiecībām. Vēl atceros, ka kaķis man regulāri kājās leca un skrāpēja, bet tas visdrīzāk tāpēc, ka es viņu bieži gribēju pamurcīt. Kad sāku mācīties 1.klasē, ziemā kaķis sāka neadekvāti uzvesties. Nācās likvidēt. Trakumsērga. Visi četri dabūjām potes.
Pēc tam man līdz 9.klasei kaķu nebija, neskatoties uz to, ka es ļoti prasīju.
Kad mācījos 9.klasē tētis atnesa no kaimiņiem rudu runcīti. Viss rudi balts ar rudām strīpiņām. Tika solīts, ka labs peļu junkurs. Tikai kaut kā tas runcis diezgan ātri apslinka. :D Neatceros, kā viņam bija kristītais vārds, bet sadzīvē saucām par Švabriku.
Kad Švabriks bija pavisam apslincis, tētis atnesa nākamo kaķīti. Trīskrāsainu. Sākumā es ļoti uztraucos par to, ka Švabriks ar jauno iemītnieci negribēs sadzīvot. Jauno kaķi ilgi nepieņēmu, bet pamazām, pamazām viņa atkausēja manu sirdi. Un tika pie iesaukas - Miļuka (no vārda "mīļa"). Švabriks diezgan ātri aizgāja un neatgriezās, un Miļuka palika vienīgā saimniece mājās. Vispār ar šo kaķi ir tik dīvaini, tieši mani, kas viņu sākumā vispār nepieņēma, viņa izvēlējās kā savu mīļobjektu. Modināja no rītiem, staigāja pakaļ, dzīvojās pa manu istabu, kad nevazājās ārā vai pie bļodas. Ļoti pārdzīvoju, kad viņa bija cietusi negadījumā. Kādu dienu ziemā viņa atvilkās tik žēlīgā stāvoklī - augšlūpa pārsista, aste salauzta, kāja arī un nezinu, kas vēl ar viņu noticis.. Trīs dienas viņa gulēja pagrabā uz krāsns. Tad pamazām sāka atdzīvoties. Kopš tās reizes viņa sliktāk dzirdēja un ļoti uzmanīgi gāja pāri lielceļam. Nospriedām, ka laikam kāds auto pie vienas bijis. Miļukai bija diezgan garš mūžs, ņemot vērā to, ka viņa tomēr bija kaķis, kas lielu dienas daļu vada ārpus mājas.
Pēc Miļukas vecākiem vēl bija citi kaķi, bet tos es tikai attālināti pazinu. Viņi no svešiniekiem laidās projām.
Un tad atnāca Micka. Kaķis, ar kuru pavisam citas attiecības izveidojās. Vistuvākās.
Vakar Ž.paironizēju, ka ņemšu kaķu bandu. Viņš pajautā, ko tas nozīmē. Atbildēju, ka jāņem divi, lai viņiem nav garlaicīga dzīvošana, kamēr mēs neesam mājās. Lai gan saprotu, ka šobrīd nekādu kaķu bandu negribu. Ir jāpaiet zināmam laika sprīdim, kamēr būšu gatava pieņemt kādu citu zvēru ar savu raksturu un uzvedību. Un vēl sapratu, ka Dukša krāsā kaķi arī negribu, lai nesāp.