smth
Commenting To 
16th-Jan-2018 10:55 pm - cenšos atgriezties dzīvē
0116

Vēl ik pa brīdim uznāk raudiens, kad padomāju par Duksi. Kad nedomāju, kad esmu iegrimusi kādās nodarbēs, kad strādāju, kad esmu vienkārši aizņemta, tad spēju savākties un darboties. Bet, tiklīdz atceros, tā acis slapjā vietā. Šobrīd pat nespēju skatīties uz viņas bildēm. Es zinu, ka visu pareizi izdarījām, ka ilgāk garumā visu vilkt vairs nebija jēgas, jo labāk viņai nekļūtu, bet.. sāp. Mierinu sevi, ka viņa tagad ir kaķu paradīzē un ka viņa nedusmojas, ka es viņu aizvedu iemidzināt.
Nespēju vēl aizvākt viņas lietas. Jā, bļodiņas ir izmazgātas un stāv uz beņķīša, bet viss pārējais ir savās vietās. Nagu asināmais, mantiņas uz grīdas, kaste... Jo joprojām ir sajūta, ka viņa ir kaut kur tepat. Ja ir kāda skaņa mājās, tad ir sajūta, ka to rada Duksis. No rīta, vannas istabā likās, ka viņa atkal gar kājām beržas un ar asti nedaudz aptinas ap kājām. Un mājās atnākot, meklēju ar skatienu, kur viņa ir, kāpēc nesagaida. Pajautāju Ž., vai viņam arī ir tāda sajūta. Viņam tāpat kā man.. Abi norunājām, ka kādu brīdi tā vēl būs, bet ar laiku abiem šīs sakāpinātās sajūtas pāries. Ir jāpierod.. ir jāpierod.
Parunāju ar mammu un viņa teica, ka visu mūsu notikumu gaismā viņi ar tēti arī savus suņus un kaķus atcerējušies. Atceras jau katru dzīvnieciņu.
Bet, neskatoties uz visu, cenšos savākties un dzīvot uz priekšu. Šodien pašai bija ārsta vizīte. Patiesībā jau septembrī vajadzēja aiziet, bet tur dzimšanas diena, tad oktobrī brauciens iztraucēja, novembrī mamma un decembrī, kad biju gatava aiziet, jau viss bija pierakstīts līdz pat janvārim. Ar četru mēnešu novēlošanos tomēr aizgāju uz pārbaudi. Pēc nedēļas būs zināms, vai tas, ka tomēr pēdējo 10 mēnešu laikā ieviesu zināmas izmaiņas savā ēdienkartē un ikdienā, būs nesušas labumu. Ļoti ceru, ka tiešām viss būs labi. Pierakstījos arī uz usg uz februāra sākumu. Kad mammai ir labāk, kad ar kaķi viss ir beidzies, beidzot varu arī savai veselībai veltīt lielāku uzmanību. Vajadzētu arī izveikt ikgadēju zobu apskati un uzpucēšanu. Ieminējos Ž., ka mums abiem būtu visas potes jāuztaisa. Jāatrod vien pošu pases un jāpierakstās kopā pie ģimenes ārstes. Tomēr vecums vairs nav tāds, lai vienkārši paļautos uz labu laimi un veiksmi. Turklāt, kā mamma vakar teica, ja es pati par sevi nepadomāšu, tad neviens par mani nedomās. Jāsāk domāt vairāk par sevi!
Darbā šodien salīdzinoši mierīgi. Tiesa, bija mirkļi, kad es skatījos uz notiekošo un nesapratu, kāpēc cilvēki "cepinās" par it kā niekiem, bet katram jau kaut kas savs galvā ieslēdzas. Haosu pasta kastē pamazām sāku nokopt, rīt (jācer) pabeigšu. Un vēl es sapratu, ka ļoti, ļoti, ļoti negribu lidot janvāra beigās uz BRU. Jācer, ka varēs ar mūsu meitenām sarunāt, lai kāda, kas ir uz vietas, aiziet un paklausās, ko runās. Šobrīd man vairāk gribas būt mājās, nevis vienai blandīties pa pasauli.
Sāku pētīt arī rudens brauciena variantus. Stingri pieturos pie tā, ka ja jau pagājušajā rudenī nolēmām atgriezties salā, tad šogad ir jābrauc. Mums abiem patika tur, mēs abiem tur bija labi, tad ir jābrauc atkal. Siltais, sāļais ūdens tiešām veldzēja gan ķermeni, gan prātu.
Vispār šobrīd mēģinu Ž.pamudināt uz dažādām atrakcijām, lai abi mēs nedaudz izvēdinātos. Viņam gada nogale bija vēl trakāka, jo mammas, māsas ģimenēs arī diez kas labs nav. Nekur jau notikušais nepazudīs, bet dažas stundas ārpus mājas, āprus ierastās vides tomēr sniegs iespēju nedomāt par visu.
Vēl šodien ietestēju salamonišus. Nostaigāju gandrīz 13 km. Skaidrs, ka telpas visu dienu šajos apavos nevajadzētu atrasties, jo kājas sāks svīst. Bet visādi citādi ļoti ērti, silti. Šķiet, ka šobrīd tie ir mani mīļākie staigājamie apavi.
Un vēl šodien daudz ar Līgu runājām. Par ikdienišķām un privātākām lietām, par darbiem un izklaidēm. Pusdienslaikā aizstaigāju viņai līdzi arī uz tautastērpu šūšanas darbnīcu - viņiem top jauni tērpi. Būs smuki! Līga arī aicināja aizstaigāt uz viņu koncertu Ķīpsalā februāra sākumā. Izdomāju, ja nebraukšu uz laukiem, tad varētu aiziet! Un vēl norunājām, ka mums būs viens meiteņu vakars, kad Artis brauks slēpot. Tad varēs mierīgi izpļāpāties no sirds, nekur nesteidzoties.
Hmmm, atkal es sevi pa gabaliņam vien lieku kopā (gluži kā pirms 12 gadiem). Sāku meklēt mazos sīkumiņus, kas rada prieku katru dienu. Pirms 12 gadiem Duksis man ļoti palīdzēja, bet šobrīd man ir Ž. Protams, viegli un vieglāk pateikt, ka šobrīd viss ir slikti. Bet bezgalīgi "viss-ir-slikti" stadijā es negribu palikt, jo tas ir destruktīvi un neko labu ne sev, ne tuvajiem man apkārt ar to nedaru. Nu, ko, tad katru dienu kaut vienu, divus prieciņus ir jāatrod!
Comment Form 
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.
This page was loaded Jun 4th 2020, 5:09 am GMT.