Ja no rīta sanāca pamatīgi uzvilkties,tad šobrīd ir riktīgs prieks, jo svētki tiešām ir pavisam, pavisam tuvu.
No rīta vēl steidzu izdarīt darbus, kas ir obligāti izdarāmi šogad. Iecepinājāmies par kaimiņmājas Oldzītes epastu. Vispirms boss teju pusstundu viņu mēģināja pārliecināt, ka viņi ir sarakstījuši ģeķības, kuras, pirmkārt, mums nav kur ielikt, otrkārt, visas lietas, par ko viņi uztraucas, tiešā vai mazāk tiešā veidā ir izlasāmas pavadvēstulē un projektā. Pēc tam mēģināju es Oldzīti pārliecināt. Desmit minūšu laikā izjutu visādu emociju gammu, un tomēr neizdevās pārliecināt, ka viņu bažas ir veltīgas. Aizgājām pie Janas, izstāstījām situāciju, nolēmām, ka sagaidīsim oficiālu papīru no Oldzītes un Co, un sūtīsim kā ir - ar dažādiem viedokļiem. Stulbi, ka tā, bet neko darīt.
Pēc tam boss mūs visus sasauca pie sevis. Pārrunājām to, kas ir paveikts, kas priekšā. Bija forša sajūta - mēs esam komanda. Jā, ir lietas, kas varbūt nav līdz galam ok, bet kopumā - MĒS ESAM KOMANDA!
Dienas atklājums - melones dzirkstošais vīns. Laikam tāds jānopērk un jāaizved arī uz laukiem mammas dzimšanas dienā. :)
Pēc mūsu mazā, draudzīgā pasākuma bija arī lielāks - stāva pasākums. Un atkal redzēju to, kā mēs, vecie, atškiramies no jaunajiem. Vēl pēdējā stundā pirms lielā kolektīvā pasākuma centāmies izdomāt, kā padarīt mūsu priekšnesumu interesantāku. Projekts tikai iezvaigāja, bet idejas pamatā mēs ģenerējām un arī praktiskās lietas darījām mēs. Tas nedaudz sāpināja. Un vēl ļoti izbrīnīja tas, ka, neskatoties uz to, ka kaimiņudeps ir krietni lielāks par mūsējo, neviens (!!) tur nebija padomājis par egļu rotājumiem, ko bija lūgts sagatavot. Nu, kā tā var? Paļauties uz to, ka kāds cits, ka uz mani tas neattiecas? Muļķīgi un nepatīkami.
Darba pasākums, lai arī sākumā sākās diezgan stīvi, tomēr beigās izvērtās interesants. Tiesa, iecerētās pusotras stundas vietā priekšnesumi bija vairāk nekā divas stundas. Un bija forši un interesanti! Secināju, ka patiesībā mēs esam gatavi atgriezties pie ieprieksējā formāta - katrs deps sagatavo priekšnesumu un tādā veidā tiek piepildīta pasākuma "oficiālā" daļa. Kādreiz, kad tikko sāku strādāt šeit, tieši tā arī bija, un visiem šis formāts tomēr patika. Jā, vienmēr pačīkstēja par to, ka atkal kaut kas jādomā, bet vienmēr bija interesanti vērot, ko kaimiņu deps ir izdomājis. Jautrība sita augstu vilni. Tiesa, atšķirībā no vecajiem laikiem, šoreiz secināju, ka tomēr krietni daudz ir cilvēku, kas sagaida savu uzstāšanos, izpildās un tad diezgan ātri pazūd no zāles. Tomēr pietrūkst vienotības. Bet... kā gan vienotību panākt, ja nav šādu kopīgu pasākumu, kur tiešām visiem jāiesaistās?
Es tiešām ļoti, ļoti ceru, ka nākamgad būs Ziemassvētku balle ar priekšnesumiem, ko paši gatavosim, un visiem būt lustīgs prāts. :)
Un vēl aizdomājos par to, ka, lai arī arī šogad zeķīšu nebiju, tomēr vismaz mūsu mazais kolektīvs joprojām turpina apdāvināšanās tradīcīju. Nekādas lielās dāvanas jau nevajag, jo arī našķu kastīte ir uzmanības apliecinājums, pateicība par paveikto darbu. Tas rada prieku un sajūtu, ka mēs visi esam daļa no vienotas komandas. Skatos uz Imanta depu un saprotu, ka tur visi šobrīd ir paši par sevi. Viņiem pietrūkst vienotības sajūtas. Diemžēl.