Vakardienas pelēkais laiks ļoti nomāca. Šorīt no rīta ar bažām skatījos loga virzienā: "Ja nu tomēr laika prognoze ir maldīga? Ja nu šodien atkal būs pelēks, pelēks, pelēks?" Nav jau patiesībā brīnums - galu galā šobrīd ir vistumšākais gada laiks. Dienas ir īsas, īsas. Sniega nav. Ja samācies, tad visu īso dienu nevari saprast, cik ir īsti laiks - 10 no rīta vai 15 pēcpusdienā.
Tomēr šodien beidzot atkal varēja redzēt sauli, un oms uzreiz ir priecīgāks. Un krietni vairāk gribas smaidīt, un krietni vairāk lietu sagādā prieku. Vienkārši tāpat. Jo ir saule.
Pēc divām dienām attālinātā darba tomēr ir forši atkal būt ofisā. Atkal patīk tā rosība un kņada, un telefonzvani.. Dzīvība kūsā! :)
Mājās atvēlos ar stingru pārliecību, ka šovakar noteikti jāuzcep kūka, ko aiznest varēs arī uz darbu. Krietnu brīdi neko necepu, bet tagad atkal uznāca vēlme kaut ko tapināt. Pat ēst kūkas nešķiet tik forši kā cept. Laikam jau viss ir tādēļ, ka man ļoti patīk silto garšvielu smarža mājās. :)) No rudens līdz agram pavasarim varētu visu laiku kaut ko cept, lai tikai šī foršā smarža piepildītu māju. Un laikam jau mamma ir vainīga pie tā, ka man patīk svaigi cepto miltu izstrādājumu smarža. Kopš bērnības patika pamosties no rīta un sasmaržot to, ka mamma ir uzcepusi pankūkas vai biezpiena plāceņus, kanēļmaizītes vai ābolu plātsmaizi.. Māju sajūta, miera sajūta, omulības sajūta.. :)
Un vēl šodien ar vacatio sarunāju divus svārkus Santai. Vieni būs Ziemassvētkos, otrus uzdāvināšanu viņai februāra sākumā. :) Gribas man to mazo dzirksteli pucēt. :)) Aizdomājos arī par to, ka varētu uzšūt arī tilla svārku komplektu mums abām. :) Tomēr nedaudz baidos no tilla, no tā, ka izskatīšos kā kupena. Laikam vēl šai idejai man jānobriest. Bet vispār.. būtu forši sarunāt uz Santas dzimšanas dienu bildes studijā pie Džeinas vai Sandras. Atvest omes, opjus, brāļus, māsas un uztaisīt foršas ģimenes bildes, lai albuma paliek visiem. Un nākamgad ar tām zelta kāzām kaut kas jāizdomā. Nevar taču tā to datumu garām laist. :)