Lai arī cik labi nebūtu pie vecākiem, tomēr mājās ir labāk.
Jā, no rīta bija forši pamosties un ieraudzīt kaut kripatu sniega. Pelēkais laiks tomēr ir ārkārtīgi nogurdinājis.
Jā, bija forši, ka saulīte uzspīdēja, jo oms kļuva gaišāks. Tuvojoties Rīgai, saule gan pazuda un oms atkal kļuva pelēkāks.
Jā, ir forši, kad pagrabs ir turpat blakus ar visiem labumiem..
Jā, ir forši turēt klēpī siltu Liepkalnu maizi un braukt ar taviem mīļajiem vienā auto un pļāpāt par visu, kas ienāk prātā..
Bet mājās tomēr ir labāk. Māju sajūta ir kaut kas ļoti īpašs.
Tomēr, neskatoties uz to, ka mājās ir labāk, mani velk turp - atpakaļ pie vecākiem...
Un joprojām nespēju saprast, kas bija tas, kas vakar notika ar Ivaru. Viņš parasti nerunā par tādām lietām, bet vakar viņš ierunājās, ka laikam gan gribētu nopirkt mūsu veco dzīvokli, kurā viņš nodzīvoja pirmos deviņus savus dzīves gadus. Lina to šobrīd pārdod. Man šis skats aiz loga ir vienkārši pierasts, bet viņam tā ir bērnība... Un nebiju gaidījusi to, ka viņš nav izveidojis īstas attiecības ar pilsētu. Mammai viņš esot teicis, ka, pensijā aizejot, viņš negribētu dzīvot tik lielā pilsēta...
Tik neparasti man viss šķiet. Tiešām viņam šoreiz izdevās mani pārsteigt. Ļoti.. Tik ļoti, ka otro dienu par to domāju.
Bet vispār- mājas tas ir svarīgi. Un mājās ir labi.