No rīta pamodos vēl ar čīkstošu galvu, vēl līdz pēcpusdienai galva īdēja, bet tagad, vakarā, jau čīkstulis beidzot pārgāja. Labi, ka tā, jo beidzot arī garastāvoklis uzlabojās.
Darbā, kā jau īsajā darba dienā, neko daudz neplānoju. Izdarīju to, kas tiešām šodien bija jāizdara. Paņēmu dažādus papīrus pirmdienai un otrdienai, jo nākamās nedēļas sākumā divas dienas ar mammu būs pa ārstiem jāpastaigā. Lai neraustītu nevienu un lieki neskraidītu, tad labāk strādāju no mājas ofisa. Mammai jau arī būs jautrāk, ka esmu mājās.
Darbā viens skumīgs notikums šodien.. Ingeborgas pēdējā darba diena.. Esmu dzirdējusi abu pušu versijas par to, kādēļ viņa aiziet. Jāsaka, tā, ka pēc dažiem gadiem redzēsim, kura versija tad ir atbilstošāka un pareiza.. Bet tas nu tā. Ja godīgi, tad man pašai ļoti žēl, ka viņa aiziet. Lai cik dīvaini nebūtu, viņa ir viena no tuvākajām kolēģēm. Ir lietas, ko par sevi esmu stāstījusi tikai viņai, neviens cits kolēģis nezina. Vienkārši kaut kā tajā brīdī, kad mūsu kabinetā bija remonts un sēdēju pie viņas, mums izdevās ļoti satuvināties, atrast kopīgu valodu, intereses, sakrita patikšanas utt. Savādi nedaudz, ka tā notika, no otras puses - tas bija forši. Un šodien man bija patiesi skumji, pat apraudājos. Ļoti labi saprotu, ka parasti jau tomēr pēc tam, kad cilvēks aiziet projām no šī darba, viņš vairs nemeklē satikšanos ar vecajiem kolēģiem, lai arī kādas labas attiecības nebūtu. Lai gan.. varbūt šoreiz būs savādāk? :) Es zinu, ka, piemēram, ar Līgu mēs noteikti arī pēc kopīgu darba gaitu beigām turpinātu satikties..Tāpēc ceru, ka tomēr ar dažiem citiem kolēģiem tomēr būs kāda tikšanās.
Pēc darba aizstaigāju līdz pastam. Nu, drūma pilsēta izskatās arī dienā! Domāju, ka drūmums man ir tāpēc, ka pa tumsu vien, pa tumsu vien ārā izeju, bet, izejot arī pusdienslaikā, saproti, ka nekā priecīgāka nav. Arī skatlogi pagaidām nepriecē ar priecīgiem Ziemassvētku motīviem, gaismiņām, skujiņām un bumbuļiem.. Eh..depresīvi. Tik depresīvi, ka šķiet, ka nekā šajā dzīvē laba un skaita nav.
Dienas prieks (jā, tomēr šodien ir dienas prieks!) - tēta dzimšanas diena. Jau 75...Sarunājām, ka mēs visi rīt atbrauksim, līdz ar to zināms miers mammai ar galdu klāšanu šodien. Vismaz likās, ka būs miers. :D Kad ap pieciem zvanīju un jautāju, vai lielie mazbērni apsveikuši, mamma skumji novilka, ka vēl nē. Nolēmu abiem atgādināt.:) Luetai, kā izrādās, kalendārs atgādināja un viņa atcerējās, vien grasījās zvanīt nedaudz vēlāk. Toties Kristians ar Sanitu nolēma pēc darba aizbraukt. :D Tētim ar mammu bija riktīgs pārsteigums. :D Kā Kristians man rakstīja - aizbraukt tomēr ir cita lieta! Toties Lueta tēti pārsteidza ar to, ka piezvanīja uz viņa numuru. Tā kā tētim telefons ir nesen, tad daudzi vēl nezina viņa numuru. Mamma šodien uz tēta numuru aizsūtīja gan Zetu, gan Aļozu. :) Un tētim patīk, ka viņam beidzot ir savs telefons! :D Jācer, ka rīt sagādātā dāvana viņam arī patiks! :D Ceru, ka mums ar Ivaru izdosies viņu pārsteigt! :D
Toties es vakarā nolēmu mūs pašus palutināt - uzcepu to veco, labo ābolu kūku. Ābolu šogad ir daudz, turklāt vēl joprojām vācam no dārza. Mamma ar tēti šodien teica, ka ir bijis tā, ka vēl novembra sākumā vāc no dārziem, bet ne jau decembra vidū. Un ir bijis arī tā, ka līdz Ziemassvētkiem jau visas Antonovkas apēstas un palikuši vien sīpoliņi. Šogad, kā nevienu citu gadu, vēl joprojām dzeram svaigi spiestu ābolu sulu. Un tētis šodien man piesolīja vēl grozus četrus ābolu, kas lasīti dārzā. :D Tā ka vēl ilgu laiku dzersim svaigās sulas. :D
Tagad vakarā, ir sajūta, ka tas viss, kas bija līdz kādiem plkst.15-16 bija pilnīgi citā dzīvē un ne ar mani. Kā galvassāpes spēj mainīt skatījumu uz pasauli....
Un tikko atcerējos, ka Rajai arī šodien būtu bijusi dzimšanas diena... Skumji, ka viņas nav...