Šovakar kaut kāds pamatīgs sagurums. Jūtos nogurusi, jo visu dienu tapināju augšā dokumentus par rezolūciju. Ļoti jau gribētos piektdien aizsūtīt visiem iesaistītajiem saskaņošanai. Ja vakar nekādi nespēju saņemties, pegasus mani bija pametis, tad šodien viņš bija klāt un visi teksti gana veikli virknējās un atradās. Tiesa, kad aizgāju pie bosa pārrunāt jau sagatavoto, manu pegasus bosa slinkais pegasus, kurš šodien negribēja pie viņa ciemoties un palīdzēt, aizbaidīja projām. Nu, nekas - rīt visu pabeigšu. Turklāt ir labi, ka būs nedaudz lielāks pārtraukums, jo tad var uz papīriem it kā no malas paskatīties.
Bet darba dienas beigās prieku sagādāja pļāpa ar Jolantu. Un tomēr mēs, vecais kodols esam savādāki, jo saprotam, ka darbā pavadam lielāko savu dzīves daļu un līdz ar to vairāk satuvināmies ar kolēģiem. Jaunie kolēģi ir citādi, viņiem, iespējams, šīs sirsnīgākas, tuvākas, draudzīgākas attiecības ar kolēģiem nav vajadzīgas. Tajā pat laikā, tusiņi, ko patiesībā lielākoties mēs, vecie, arī visbiežāk mudinam sarīkot, viņiem iepatīkas. Tāda īpatnēja divējāda situācija veidojas - it kā grib pa gabalu palikt, tomēr mirkļos, kad ir kaut kas sirsnīgāks un personīgāks, tomēr ievelkas. :) Nu, ko lai dara - ja vecie buki tos jaunos neievilks, tad nekas arī nebūs. Un vispār jāpaskatās, kāds ir teātru piedāvājums, būtu jāaiziet kolektīvi uz kādu izrādi.
Vēl šodien beidzot pierakstījos pie ārsta. Gribēju jau tuvāko divu nedēļu laikā tikt uz vizīti, bet nekā.. Tagad tikai janvāra vidū. Zinu, ka norās mani par to, ka atnāku četrus mēnešus vēlāk; zinu, ka muļķīgi izklausīsies visas manas atrunas, ka biju projām, ka mammas veselība bija prioritāte.. Viss tas ir muļķīgas atrunas. Zinu. Tomēr kopš pavasara tiešām vairākas lietas esmu mainījusi, tāpēc ceru, ka arī rezultāts būs.
Vislielāko prieku šodien sagādāja pēdējā un paša galvenā iegāde septiņgadīgajai Agijai. Ponijs! Pat divi - viens mīkstais, otrs no plastmasas - ciets. Vienkārši nezinu, kādu poniju viņa gaida, tāpēc drošībai būs divi! :D Pārējais jau kādu brīdi bija salikts maisiņā, bet galvenais trūka, tāpēc šodien bija vienkārši jāsaņemas un jāaiziet līdz rotaļlietu veikalam. Es tiešām, tiešām, tiešām ļoti ceru, ka rūķis būs sagādājis ļoti patīkamu pārsteigumu mazajai Agijai; es tiešām ļoti ceru, ka būs izdevies piepildīt viņas sapnīti; un jācer, ka viņa turpinās ticēt Ziemassvētku vecītim un rūķiem. ;) Rīt jāaizgādā viss oblica`i un tad jau varēs mierīgi pievērsties arī pēdējo dāvanu sagādāšanai savējiem. Tā kā šodien biju rotaļlietu veikalā, tad nopirku arī Santai daļu no dāvanas. Pamazām, pamazām apdzīvojam Silvaniāņu māju. Iedzīvotāju jau ir daudz, bet mēbeļu šobrīd pamaz, tāpēc nopirku galdiņu ar krēsliem. Varēs Santa savu zaķu ģimeni sēdināt pie galda, lai dzer tēju. Noskatīju vēl kaudzi komplektu, ko varēs nākotnē Santai nopirkt. Kad nedaudz paaugsies, varēs arī tādus komplektus gādāt, kuros ir daudz sīku deteļu, piemēram, trauki vai vannas istabas iekārtojums. :) Ar Ilveru arī gandrīz viss skaidrs - konstruktors jau kopš vasaras beigām gaida Ziemassvētkus, atliek vien nopirkt vēl futbolbumbu. Annai dāvana arī ir, idejas par Ivara un lielo bērnu dāvanām arī ir. Tā ka šogad ar ģimeni kaut kā veiksmīgi tikšu galā. :)
Ja runājam par dāvanām, tad šodien ar Ivaru vienojāmies, ka dāvināsim tētim labas brilles. Viņš jau vairākas reizes ir pircis no lētā gala, štruntīgā rāmī, kas ātri saplīst. Pēc tam staigā un šķendējas, ka brilles slikti taisa. Ar mammu par šo lietu vēl oktobra sākumā biju sākusi runāt. Viņa atgaiņājās, sakot, ka ko nu viņiem vecīšiem vajag - viss tāpat ir labi un kaud kā viņi izdzīvos ar šīm brillēm, kas ir. Bet man tas gluži nepatīk. Parunājām ar Ivaru un viņam šī ideja arī iepatikās. :) Rīt vēl jāsavana laukos optikas salons, jānoskaidro, vai viņiem sestdien būs optometrists uz vietas, un, ja būs, tad jau sestdien tēti aizvizināsim uz salonu izvēlēties normālu rāmi, kas kalpos ilgi.
Ja godīgi, tad šobrīd daudz domāju par tēta dzimšanas dienu pirms pieciem gadiem un tās dzimšanas dienas viesiem. Raja vēl bija dzīva... Aļozs vēl bija ar abām kājām un nedzēra.. Santas vēl nebija.. Lienei vēl nebija trīs meitu.. Tik daudz kas ir mainījies pa šiem gadiem..
Tiesa, šogad, nolēmām, ka būsim tikai mēs paši - bērni ar dzīvesbiedriem un mazbērni.
Pasmaidīju šodien, kad ieraudzīju, ka Ž.jau izvilcis savus ziemas salamonišus. Es pati pāris dienas skatījos uz saviem, tomēr nospriedu, ka vēl ir pietiekami silti. Jautāju, kā ir. Šobrīd tiešām esot nedaudz par siltu, lai tos autu, bet esot ērti. Tiesa, slīdot un ar auto diez ko ērti neesot, jo gan bremzi, gan gāzi varot nospiest kopā. :D Ja godīgi, tad auto lieta ir pierašanas jautājums, bet nu tas, kas slīd, gan mani apbēdina.. :( Cerēju, ka ar salamonīšiem nebūs jāuztraucas un jāatceras par pingvīniem..
Un vēl, man tik ļoti sāk iepatikties šī stunda vakarā, kad sēžu un rakstu, un pārlieku atmiņā savu dienu. Šī stunda pieder tikai man. Ir forši!