Šodien grūti ir, jo vakarnakt nevarēju aizkasīties gulēt. Brīvdienas ar savu ilgo gulēšanu riktigi izsit no ierastā ritma. Vakarnakt knapi sevi pierunāju iet uz migas pusi ap pusdiviem naktī. Sākumā krāmējos ar netu, tad pievērsos tv.. Slēdzot kanālus turpu šurpu pamanīju raidījumu par Dali, Gaudi un Kataloniju, un iestrēgu uz ilgu laiku. Atmiņās pārcilāju mūsu braucienu uz Barselonu, un sapratu, ka gribu turp vēl atgriezties. Tomēr nedaudz par maz laiks tur tika pavadīts.
Šorīt (pārsteidzošā kārtā) diezgan viegli un ātri pamodos, tomēr dienas gaitā kļuvu aizvien miegaināka. Ir jāizguļas, tā nedrīkst darīt darba dieās.
Dienas prieks viennozīmīgi bija rīta skats aiz loga. Beidzot sniegs. Beidzot skaisti un gaiši! Gāju uz darbu pa garo ceļu, jo zināju, ka tur būs vairāk sniegs. Ļoti, ļoti, ļoti pietrūkst gaišums. Un ir apnicis šis tumšais un lietainais laiks. No rīta tiešām ļoti smaidījās, gribējās velt sniegavīrus un, lai arī cik neparasti tas neizklausītos, dikti patika arī sētnieku lāpstu rībēšana. Kādreiz, kad tikko biju pārcēlusies uz Rīgu, kaitināja, ka jau ap sešiem sētnieki tīrīja ietves un traucēja gulēt, toties šodien šī skaņa ļoti gāja pie sirds! Sētnieki ar lāpstām ir ziemas vēstneši! :D Tiesa, rudenī atkal viss bija izkusis un pelēks, tumšs un lietains vakars mani sagaidīja.. Riebīgi.
Darbā kaut kā diezgan lēni visi darbi virzījās uz priekšu. Tomēr, lai arī lēnām, tomēr izdarīju visu, ko gribēju izdarīt. Tas ļoti priecē. Rīt būs krietni smagāka diena, jo rīta celienā ieplānoti radošie darbi, bet tas būs rīt.
Šodien, gaidot algu, nedaudz aizdomājos par to, ko tad īsti abonēt uz nākamo gadu. Ar mammas žurnāliem it kā viss skaidrs - tie ir jāabonē, lai mammai ir ko lasīt. Ar savējiem.. Hmm..nezinu. No vienas puses - lasu tos, bet no otras - pēc izlasīšanas liela daļa no tiem tomēr nenonāk makulatūrā, bet paliek plauktā, kur retu reizi kāds tos pāršķirsta, līdz ar to putekļu krājēji tie žurnāli ir. Varbūt abonēt elektronisko versiju? Bet jautājums ir tāds, vai man pietieks apzinīgums, lai regulāri tos žurnālus pārskatītu un palasītu. Man jau labāk patīk papīra formāts, jo vieglāk un ērtāk tos paņemt līdzi. Ai, vesela kaudze pārdomu par naudas tērēšanu. :> Biežā gan gribas pateikt sev, ka nevajag tērēt tādā veidā naudu, var izdomāt lietderīgāku veidu.
Un vēl šodien aizdomājos par to, ka ir jau decembris, bet mēs joprojām mājās dzeram svaigu ābolu sulu. Vēl divi grozi ābolu stāv mašīnā un gaidu savu rindu uz izspiešanu. Ja godīgi, neatceros tādu gadu, tik no dārza vēl līdz pat decembrim vestu uz Rīgu ābolus. Pie kārtīgi saliktajiem āboliem vēl nemaz neesam ķērušies. Tie lai gaida to brīdi, kad ārā kritušie būs beigušies. Vecākiem jau teicu, ka šoziem laikam tik daudz burku sulas neizdzersim, jo rudens ir bijis tik garš un svaigā sula dzerta ilgi. Jau tā paguvu pierast pie tā, ka katru vakaru ir svaiga sula, ka grūti iedomāties, ka var būt savādāk.
Bet vispār.. jūtos nogurusi. Nedaudz jāpalasa un jālien migā.