Tie, kas vakarā aiziet savlaicīgi gulēt, no rīta pamostas krietni možāki. Tas, protams, atsāj arī iespaidu uz darba spējām. Šodien izdarīju kaudzīti darbu, kurus atliku vakar un vēl dažas dienas iepriekš. Reizēm ir tā, ka patīk rakstīt garus palagus un risināt piņķerīgas problēmas, citreiz atkal labāk patīk darīt fiksos darbus, kur atbilde ir acīmredzama. Šodien bija tā diena, kad garo palagu un piņķerīgo lietu likšana kopā radīja prieku. Līdz ar to vakarā bija labi padarīta darba sajūta. :)
Šodien ar mazo virsvadību izgājām cauri nākamā gada plāniem. Neko daudz neplānojam - tikai to, ko tiešām ir jāizdara. Nākamais gads tāpat būs sarežģīts un noteikti būs kaudze ar neplānotām aktivitātēm. Padiskutējām pavisam nedaudz par aiznākamā gada decembri. Būs krietns izaicinājums izdomāt, kā darba dienas sabīdīt, bet to jau nākamgad izdomās. Un atkal pacēlām jautājumu par Ženēvu. Ir jāizdomā, kā to procesu labāk vadīt, jo katru gadu kāpt uz jauniem grābekļiem ir nedaudz par traku. Ja godīgi, tad mani pašu pārsteidz tas, ka katru gadu Ženēva izmet kādu jaunu pigoru - kādu situāciju, ar ko iepriekšējos gados nav nācies saskarties. Jo īpaši dīvaini to atzīt, ņemot vērā to, ka jau 16 gadus ar to jautājumu darbojamies.
Dienas megaprieks nav darbs, lai arī šodien tiešām izdevās labi un daudz pastrādāt. Dienas mega-giga prieks bija biļete! Man izdevās nopirkt mammai biļeti uz koncertu, līdz ar to nebūs jādomā, kur un kā mammu to pusotru stundu atstāt. Patiesībā joprojām neticas, ka tik veiksmīgi viss izdevās. Pa dienu viena kundzīte purniņu grāmatas vienā no grupām man apjautājās, vai ir izdevies atrast. Atbildēju, ka nē. Ja godīgi, tad iekšēji jau sāka likties, ka visi būs apņēmušies atnākt un nekas mums nesanāks. Tomēr darba dienas beigās tieši tā pati kundze mani atkal uzrunāja un noziņoja, ka viņa pati ir tikusi pie savām biļetēm un es varu mēģināt noķert savējās, piezvanot uz Goru. Zvanu, jautāju un man atbild, ka tiešām tikko četras biļetes ir atkal ievietotas Gora biļešu sistēmā, un es varu mēģināt notvert tās. Nu, ko - man divreiz nav jāsaka. Eju, reģistrējos un atrodu tur biļetes. Paķēru pirmo, kas vistuvāk manējai. Ļoti laba vieta (pat labāka kā man) :), līdz ar to mammai būs burvīga iespēja noklausīties un noskatīties koncertu! ;) Kāds prieks, kāda laime! Mājās devos dungodama, jo sāku atkal ticēt tam, ka gadījumā, ja tiešām kaut ko ļoti, ļoti, ļoti vēlies, viss var izdoties! :) Vienkārši ideāli! Tagad galvenais, lai ceļš piektdien uz Rēzekni ir labā stāvoklī un mierīgs. :)
Vēl šodien nedaudz pārsteidza divi kolēģi, kas atnāca tieši pie manis ar saviem jautājumiem. Vispirms Olga. Atnāca parunāties par to, ko darīt ar matiem. :D Patiesībā, es tiešām ļoti novērtēju, ka viņa arī par tādu lietu var atnākt pie manis. :) Pēdējā laikā tiešām mūsu attiecības mainās, satuvināmies nedaudz. Daudz runājam par darbu, šo to par privāto dzīvi (cik nu abas uzskatām par pieļaujumu un pieņemamu). Forši patiesībā! :) Kolēģis iegūst nedaudz citus vaibstus, ne tikai lietiško, saprātīgo, profesionālo utt. Bet pēcpusdienā atnāca Raimonds ar lūgumu palīdzēt ar viena vārda tulkojumu. Pameklēju, paskatījos, pametu viņam ideju, kas tas varētu būt, izsecinājām, ka visdrīzāk esam trāpījuši un viņš apmierināts aizgāja uz savu ofisu. Neko jau daudz nevajag cilvēkam - nedaudz uzmanības un padomu. :)))
Vēl varu pasūdzēties par veselību. Laikam sapūta man muguru un plecu. Sāpe iet no muguras pāri plecam uz krūšu kurvi. Nav pārāk traki, kustēt varu, bet ik pa brīdim, kad kaut kā ne tā pagriežos, tomēr iesāpas. Ceru, ka tomēr drīzumā pāries, jo pāris dienas jau tā ir. Ja godīgi, pat nezinu, kurš bija tas kritiskais mirklis, kad šī kaite piemetās.
Duksis šodien lika pasmieties. Veru vaļā ledusskapi, Duksis no loga puses vienkārši lidoja ledusskapja virzienā. :D To nevar nosaukt par skrējienu, tas tiešām bija lidojums. Tik zibenīgi nonākt pie ledusskapja, lai tikai pagūtu izkaukt kārtējo konservu devu. :D Enerģijas viņai tomēr ir pārpārēm. :) Vienīgā izmaiņa, ko pamanīju - viņa sāka gulēt uz palodzes, ķepas un purnu pārkārusi, lai sildītos radiatora izstarotajā siltumā. Palodze viņai vienmēr ir patikusi, tagad vienkārši krietni vairāk pa to dzīvo. Laikam aukstums nāk. :D
Kas vēl? Ja par notikumiem apkārt, tad Starptautiskā Olimpiskā komiteja trešdien pieņēma lēmumu atņemt 2014.gada Soču olimpisko spēļu zelta medaļu Krievijas skeletonistam Aleksandram Tretjakovam, līdz ar to par olimpisko čempionu tagad kļuvis Martins Dukurs, bet bronzas medaļa pienākas Tomasam Dukuram. Jā, nav tas prieks, kas būtu trīs gadus atpakaļ, tomēr prieks, ka viss beidzās tā, kā beidzās.