Gulēts bija maz, jo viens otrs ilgi pie datora un tv sēdēja. Turklāt man ļoti ilgi kreisā plauksta niezēja. Nu, tā, līdz riebumam. Vārdu sakot, kaut kāds kreisās kājas vakars sanāca vakar. Rezultātā tā patiešām labi gulēju tikai no trijiem līdz pusseptiņiem. Tomēr par maz, ja priekšā gara diena. To, ka miegs pietrūka, sāku īpaši smagi izjutu pēcpusdienā (kā jau parasti).
Darbā par nākošo virsū auditu daudz un ilgi runājām. Gadus desmit atpakaļ bija viens, bet nedaudz citā veidā. Šobrīd vairāk būs tomēr koncentrēšanās uz blakus ielā esošo māju. Agrāk ar lielām bažām skatījos uz auditiem, tagad man ir pilnīgi cita attieksme. Es zinu, ko un kā darām, līdz ar to vairāk uz auditu skatos kā uz iespēju pavērot to, kas notiek pie mums ar procesiem, varbūt nedaudz no malas. Varbūt saņemam kādu lielisku ideju par to, kā lietas var izdarīt savādāk, labāk, ātrāk, efektīvāk.
Šīs dienas pārsteigums - tiesa, uz kuru biju, atlikusi lēmuma pieņemšanu. Lēmumam bija jābūt jau 15.novembrī, bet, kā izskatās, nemaz tik vienkārši viss nav. Laikam arī tiesai šobrīd ir dziļas pārdomas par to, kā būtu pareizāk. Savulaik bija viena prakse, pēc tam tiesas aizvirzīja uz citu praksi, ko mēs sākumā tā kā iekšēji apstrīdējām, bet beigās samierinājāmies. Un tagad atkal šis pats jautājums, un ir tikai jautājums par to, vai tiesu prakse mainīsies, vai nē.
Nedaudz nepatīkami pārsteidza tas, ka ir kolēģi, kas vienkārši atmet darbu mums, izliekoties, ka uz viņiem tas nemaz neattiecas. Nē, nu mēs, protams, varam daudz ko izdarīt, bet tomēr jāsaprot, ka, ja jau reiz esi zinošāks šajā jomā, nu, pieslēdzies, lūdzu! Nekoleģiāli tas ir.
Ak, jā! Darbā prieciņš - beidzot remonts laikam ir noslēdzies. Vismaz šodien beidzot atkal pa vecajām durvīm varējam ienākt un iziet. ;)) Tas nozīmē, ka dzīve pavisam drīz iegriezīsies vecajās sliedēs attiecībā uz telpām. ;)
Pusdienslaikā ar Līgu aiztecējām līdz veikalam. Viņa šo to sev, abiem puišeļiem un brāļa draudzenes meitai nopirka. Savukārt es sāku gādāt rūķa paku Ziemassvētkos. Pašai tāda iekšējā sajūmsa radās. Ļoti gribas iepriecināt meitēnu, kurai esmu rūķis. Gribas, lai patiess prieks iemirdzas viņas acīs. :) Katru lietu rūpīgu apskatu, cilāju, domāju.. mēģinu iedomāties, kas vislabāk varētu patikt.. Ceru, ka pārsteigums tiešām izdosies. Pašu pārņem tāda sajūsma un prieks, un aizkustinājums, un vēl daudz dažādu pozitīvu emociju..! Daudz jau nevajag, lai rastos prieks.
Pie reizes veikalā, protams, paskatījos šo to arī Ilveram ar Santu. Pagaidām gan tikai paskatījos, bet nāks tuvāk laiks, tad jau arī nopirks noskatīto.
Mājās ir forši. Tik ļoti jau pieradu pie tā, ka mamma ir pie mums. Atnāc un ir tik labi! :) Mamma atzina, ka jau arī apradusi pie mūsu mājas, mūsu dzīves ritma.
Savukārt attiecībā uz tēti esmu ārkārtīgi pārsteigta par to, ka viņam tik ātri izdevās pie telefona pierast, un tik ļoti viņam patīk, ja kāds viņam piezvana vai viņš kādam piezvana. Tāds pļāpa! :) Vispār labi, ka viss tās pamainījās. Kad viņš pirms vārda dienas ieminējās, ka gribētu telefonu saņemt dāvanā, es biju pārsteigta un neticēju, ka tas notiek. Neticēju, ka viņam tā lieta ātri aizies. Bet tagad ir labi. Man vismaz sirds mierīga. Turklāt atšķirībā no mammas, pagaidām tētis, ejot ārā no mājas, visu laiku ņem līdzi telefonu. Tas labi. Turklāt tagad redzu, ka gan tētim, gan mammai ir mierīgāk šobrīd, kad viens otru var sazvanīt.
Un vēl esmu bezgala pateicīga mammai par to, ka, neskatoties uz to, ka šobrīd viņa vēl atveseļojas un ikdienas darbu veikšana prasa zinu piepūli, tomēr mājas solī viņa ir man liels atbalsts. Ikdienas mazie darbiņi, kurus parasti veicu brīvdienās vai darba dienu vakaros, mamma palēnām izdara pa dienu. Tiešām paldies viņai par šīm rūpēm par mums abiem.
Vēl šodien boss nedaudz par braucienu uz Nīderlandi. Tā kā mēs ar Ivaru par šo ceļa mērķi esam runājuši, tad spicēju ausis uz stāstiem. Īpaši sajūsmināja bildes un video no Efteling. Gan pieaugušajiem, gan bērniem šis patiks. Nu, ko.. jāpazondē, kā Ivaram ar Annu izskatās maija brīvdienas. Var jau būt, ka varam samesties divas ģimenes kopā un aizbraukt uz Nīderlandi ar auto. Ja godīgi, tad, neskatoties uz to, ka savulaik trīs nedēļas tur pavadītas, ir milzīga mazuma sajūta. Gribu atgriezties Nīderlandē un apskatīt to lēnā garā. :)
Un vēl nedaudz ar bažām vēroju Duksi. Tievāka viņa ir palikusi, bet.. ēd, dzer, kasti pieķēza, paskrien, pakomunicē ar cilvēkiem, pašņāc, paguļ. Viss ir kā parasti. Nekas viņas uzvedībā nav mainījies. Vien tās svara svārstības. Varbūt esmu pārāk aizdomīga? Nezinu..