Tik tiešām ir labi būt mājās. Lielā cilpa izmesta pa Latviju, nogurums ir, tomēr ir neaprakstāmi labi atkal ietrausties savā dīvānā, paņurcīt kaķi, iedzert savu kafiju..
Naktī diezgan slikti gulēju, jo visu laiku likās, ka kāds pa mani rāpo. Kā pamostos - tā neviens nerāpo, kā aizmiegu, tā rāpo. Nervi laikam pie vienas. :D Tomēr, paskatoties telefonā, sapratu, ka man ir bijis daudz dziļā miega (veselas trīs stundas!), tāpēc sapratu, ka panikai nav pamata - aizbraukt varēšu mājās mierīgi.
Tā kā mamma šodien jāved bija līdzi uz mūsmājām, tad arī krāmēšanās nedaudz savādāka. Mamma krietni piedomāja par to, kā tētim uz vairākām dienām viskautko sagatavot,lai viņam tikai ēdiens būtu jāuzsilda. Ar aizkustinājumu skatos uz viņiem abiem. Jā, pakašķējas, uzmet lūpu, bet tomēr rūpējas un uztraucas viens par otru.
Šodien beidzot atkal ieraudzīju sprogausīti, kuru biju domājusi ņemt uz Rīgu. Nekāds sprogausītis tas vairs nav. Ausu gali spici stāv gaisā un ķer katru svešu skaņu. Kārtīgs kaķēns aug. Riktīgi apvēlies - mammas piens un rūpes dara savu. Kaķe maziņa tāpēc, kā viņu viņas mammas pameta divu mēnešu vecumā - atveda pie cilvēkiem un aizmirsa. Bet šis rupucis, viens pats augdams, ir paēdis, apčubināts. Nenormāli foršs. Tiesa, bailīgs vēl, bet foršs.
Ceļš uz Rīgu atkal paskrēja nemanot. Atkal ar mammu par daudz ko runājām. Abas pasmējāmies, ka vairākus gadus atpakaļ, kad pirmo reizi mammu vedi pie sevis, viņai brauciens likās gana nogurdinošs, bet tagad jau esot pieradusi un tīri labi šo braucienu pārcieš. Jā, nogurst, jā, ir zināms stress, tomēr kopumā nav tik traki :)
Un atkal mamma stāstīja lietas, ko iepriekš nemaz nezināju. Par to, ka savulaik, vēl pirms manis, divus mēnešus katru nedēļu braukusi uz Skrīveriem uz kvalifikācijas paaugstināšanas kursiem. Tētis ar brāli mājās, bet viņa katru pirmdienu prom un katru piektdienu atpakaļ braukusi. Ja godīgi, tad visus šos stāstus kā švammīte uzsūcu, jo tā ir iespēja ieraudzīt savus vecākus nedaudz savādākā gaismā, uzzināt kaut ko vairāk par viņiem.
Atbraucām mājās, izkrāmējām mantas un sapratu, ka mammas atrašanās mūsu mājās man šobrīd jau šķiet tik pašsapratoma un loģiska. Jā, mūsu sadzīve nedaudz mainās, tomēr tas ne kaitina, ne traucē. Un arī Duksis mammas ierašanos ļoti mierīgi uztvēra, it kā tā arī ir jābūt. Kaķe laikam jau sāk pierast pie tā, ka šobrīd mūsu mājās regulāri apgrozās daudz un dažādi cilvēki.
Bet vispār.. mājās ir tik labi. Man ļoti patīk būt mājās.