smth
ar ģimeni 
19th-Nov-2017 10:23 pm

1119

Nogurums pamatīgs, lai arī diena bija lieliska.
Duksis atkal agri uztrieca kājās. Patīk viņai no rīta čabināties un grabināties, lai dabūtu mani ārā no gultas un lai es ātrāk iedotu viņai rīta konservu.
Neskatoties uz to, ka agri pamodos, no mājām izkasījos tikai pusdienslaikā. Viss, kā parasti.
Tiesa, no rīta tāds ļoti depresīvais pie manis bija ieradies. Puņķis un asara uz vietas. Traģēdija manī iemitinājās un negribēja laist projām. Un, kad sāc sevi žēlot (ak, es nabadziņš; viss ir slikti), tad grūti apstāties. Tad uz līdzenas vietas sāk sāpināt un skumdināt pilnīgi viss, ne tikai tas, ka sasāpējis. Un pats trakākais, ka šajā brīdī arī ir grūti otram izstāstīt visu, kas sāp, kas vispār ar Tevi notiek. Pieraudāju pilnu mašīnu, bet neko nespēju izstāstīt.
Dienas prieks ir Ivars ar ģimeni. Dzimšanas dienā viņš ir apsveikts. :) Daudz runājām par ceļojumiem - gan viņa, gan mūsējo. Nedaudz paģenerējām idejas par nākamajiem braucieniem. Būtu forši to arī realizēt. Visvairāk par manu atbraukšanu, manuprāt, priecājās, Ilvers un Santa. Bērnus nevarēja no manis atlipināt. Kamēr biju tur, tikmēr gan viens, gan otrs visu laiku centās pievērst manu uzmanību sev. Ilvers tā klusi, ar pieskārieniem par sevi atgādināja, savukārt Santa ik pa brīdim sauca manu vārdu, lai es paskatos vai izdaru kaut ko. :) Sasmējos, kad vispirms viens mani pasauca uz savu istabu, lai pastāstītu par skolu, parādīju zīmējumus utt., bet pēc tam otrs aicināja uz istabu, lai parādītu, kas ir mainījies. ;) Forši viņi abi divi. Mīlu viņus bezgala. :) Un ir tik forši, ka viņi man arī klāt līp. :)
Tās pāris stundas paskrēja tik ātri.. Ir sajūta, ka par maz bijām kopā. Jābrauc vēl ciemos, lai vairāk laika varam pavadīt kopā. Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu jau brauksim pie viņiem, jo dāvanā ir Daugavpils teātra koncerta biļetes. :)Jādomā tikai, vai un kur paliksim pa nakti. Bet vēl jau ir laiks līdz tam.
Brauciens uz laukiem riktīgā tumsā. Vēl kamēr biju uz lielās šosejas, tikmēr kustība gana intensīva, bet izbraucu uz mazā ceļa un kļuva diezgan neomulīgi. Ceļš pamatā cauri mežiem vai diezgan vientuļiem laukiem. Agrāk vēl Pelēčos dzīvība bija vakaros manāma, bet vakar arī tie tādi patumši. Pie sevis domāju, ka gadījumā, ja kas notiek uz šī ceļa, būtu jāgaida palīdzība krietnu brīdi. Bet nu labi, ka viss bija labi un es lēnām un prātīgi atbraucu līdz vecākiem.
Vecāki likās nedaudz savādi. Tētis par kaut ko uzmetis lūpu, bet mamma vairāk klusē. Tomēr kopumā nebija tik traki. Ar mani gan viens, gan otrs parunāja.
Diezgan agri aizgājām gulēt. Es vēl kādu brīdi palasīju, kas pasaulē notiek, bet tas tomēr diezgan ātri apnika. Gulēju gultā un domāju par to, ka patiesībā cilvēkiem ir svarīgi justies vajadzīgam, zināt, ka kāds viņu tiešām ļoti gaida un mīl. Un lielāko daļu cilvēku biedē vientulība. Arī mani.
Justies vajadzīgai kādam..
Comments 
21st-Nov-2017 09:05 pm
"Gulēju gultā un domāju par to, ka patiesībā cilvēkiem ir svarīgi justies vajadzīgam, zināt, ka kāds viņu tiešām ļoti gaida un mīl."
ak :( mana ikdiena... un jā - tas ir biedējoši, skarbi un bimbiens uz sitiena, jo atpakaļ jau vairs nekā...
-
turies draudziņ - un zvani man, kad tev raudāmais - bimbosim kopā... es saprotu, daudz... kaut kopā paklusēt
21st-Nov-2017 10:55 pm
Vot, vot...
Varbūt pabimbosim ar kādu karstvīna krūzi?
This page was loaded Sep 20th 2019, 3:22 pm GMT.