Šodien atkal nesapratu, kur diena pazuda.
Darbā tikām galā ar nākamā gada plāniem. Ja godīgi, tad nekādu pārsteigumu par to man nav. Viss bija paredzams. Skaidrs ir viens, nākamajā gadā būs vairāk jāpieslēdzas otram jautājumu blokam, jo šobrīd ir sajūta, ka šajā blokā ir tā, kā mums kādu laiku atpakaļ bija - visa ir daudz un vienkārši fiziski vairs nevari visu izdarīt. Risini ugunsgrēkus un steidzamos darbu, bet pieķerties projektiem vienkārši nesanāk. Ai, kā es to visu saprotu, jo šo posmu savā darba dzīvē ļoti labi atceros. Sajūta nav laba. Turklāt tajā brīdī sāku pamatīgi izdegt. Tas nozīmē, ka šobrīd tiešām jāsāk uzlabot savas zināšanas arī šajā otrajā jomā, lai spētu ķert lauku labāk.
Pusdienslaikā ar Līgu aizstaigājām nopirkt lielajam bērnam baltu kreklu. Tomēr viss beidzās ar to, ka pamanīju kaudzi lietu, ko Santai varētu nopirkt. :) Norunājām, ka aiziesim līdz veikalam nākamnedēļ. :D
Vēl šodien pieteicos būt par Ziemassvētku rūķi vienai meitenei internātskolā. 7 gadus veca meitene, kas sapņo par spēļu poniju. Kad esi bērns, tad sapņo par vienkāršām lietām. Ilveram kārojas futbolbumba, Santai patīk visādi kareklīši, spīgulīši un jaunas mēbelītes un iedzīvotāji viņas zaķu mājā. Atceros sevi tajā vecumā - lielākā laime bija tad, kad Ziemassvētku vecītis atnesa tieši to lelli vai zaķi, vai lāci, ko iepriekš esi noskatījis veikalā. Šķiet, ka tieši viena lelle, kas dikti patika un ko saņēmu Ziemassvētkos ir visspilgtākā atmiņa un dāvana bērnībā. Lai gan nē... bija arī viena dzimšanas dienas dāvana, ko atceros ļoti spilgti. Arī lelle. Iepriekš ar mammu bijām veikalā un es biju norādījusi uz lelli, kas man ļoti patika. Un liels bija mans pārsteigums, kas pamodos dzimšanas dienas rītā un ieraudzīju tieši šo lelli uz spoguļskapīša. Prieks bija milzīgs. :) Bērnam jau neko daudz nevajag, vien mazo sapnīšu piepildīšanos.
Šodien Enrikai dzimšana diena. Jau 34. Viņai bija gandrīz 9, kad kristījām viņu. Mana visvecākā krustmeita. Jā, šobrīd vairāk sanāk sekot līdzi viņas gaitām Anglijā ar interneta starpniecību, tomēr ir prieks, ka meitēnam tomēr dzīvē viss nostājas savās vietās. Tas tiešām ļoti priecē.
Vēl nedaudz ar bažām lūkojos Dukša virzienā. Tas, ka Duksis divas naktis izdomā ielīst starp mums gulēt, ir tik neparasti. Sen viņa tā nav darījusi. Vakar vakarā dzirdēju, ka viņa ir pašļūkusi zem gultas un tur dzenā savas mantiņas arī ir neparasti. Kopš operācijas viņa bija apresnējusi un nevarēja tik viegli zem gultas pašļūkt jau gadiem ilgi. Bet tagad atkal ir rosība zem gultas.. Duksis laikam ir notievējis. It kā labi ēd, dzer regulāri, vēders iziet, skrien un guļ..viss, kā parasti, bet tas svara zudums tomēr liek man kļūt uzmanīgākai. Jo īpaši tāpēc, ka madāmai jau teju 14 gadi 4 mēneši. Jācer, ka tā ir vienkārši mana paranoja.
Visādi citādi viss ir labi. Nē, nu, ja ļoti gribētu pasūdzēties, atrastu par ko pasūdzēties. Bet negribu. Vienkārši negribu. Iešu labāk rakstīt aprakstus par braucienu uz salu un sakārtot bildes. Vismaz kāds labums ir. Arī pozitīvās emocijas rodas. Un atmiņas kādas!!! Gribu atpakaļ! :D