Galva turpina čīkstēt. Tieši čīkstēt, ne sāpēt. Ja sāp, tad sāp, bet tā - visu dienu ne cepts, ne vārīts staigā apkārt. Lai gan ne tik daudz arī staigāju apkārt. No gultas līdz dīvānam, no dīvāna līdz gultai.
Kamēr galva mazāk čīkstēja, piesēdu pie ierakstu sakārtošanas. Secināju, ka ir dienas, kad lielākoties ir tikai telefona bildes. Jā, kvalitāte ir sliktāka, bet atmiņas taču ir un paliek spilgtas un krāsainas. Šodien, kad rakstīju par Poseidona dārziem, sapratu, ka tik ļoti gribas silto ūdeni, burbuļus. Nē, nu siltu ūdeni un burbuļus man gribējās jau piektdien, tāpēc tad domāju, ka šodien aizbrauksim pasildīties pirtīs un paplunčāties baseinos. Bet nu kur es ar tādu galvu varu braukt? Nekur! Vienreiz jau bija pieredze, ka aizbraucu ar čīkstošu galvu. Tā nebija laba doma. Tāpēc labāk ieturēt pauzi un aizbraukt kaut kad pa nedēļu vai nedaudz vēlāk.
Bet šīs dienas prieks ir tas, ka atkal atgriezos pie grāmatu lasīšanas. Kādu brīdi atkal grāmatas bija noliktas plauktiņā un nelasījās. Šodien atkal paņēmu vienu iesākto grāmatu un ar lielu prieku lasīju. Kad atraujies no datora un tv, tad izrādās, ka ir ļoti daudz laiks lasīšanai. Un, lasot par Raini un to, kā viņš lasīja skaļi grāmatu savai ģimenei, atcerējos mammas stāstus par savu bernību. Arī viņu mājās bija šādi grāmatu vakari - visi pēc kārtas lasīja skaļi vienu grāmatu. Līdz ar to laiks kopā tika pavadīts un zināma pievienotā vērtība. :) Un reizēm esot bijis tā, ka mammas mamma tad, kad visi jau aizgājuši gulēt, vēl ņēma grāmatu un lasīja, jo dikti jau interesējis, kas būs tālāk. Tad nākamajā dienā visiem atstāstīja lasīto un turpināja lasīt jau no tās vietas, kur vecāmamma bija apstājusies. :)
Mani vecāki tā ar mums nelasīja kopā grāmatas. Toties viņi lasīja un lasa joprojām. Tāpēc jau man ir pašsaprotami, ka ir jālasa. Apbrīnoju tos cilvēkus, kas nelasa nemaz. Interneta portālu šķirstīšana neskaitās, jo tas viss ir diezgan pavirši parasti un netiek analizēti teksti un domāts par to, kas uzrakstīts.
Vēl šodien sazvanījāmies ar Ivaru. Pasmējāmies, ka mēs jau viens otru parasti no pusvārda saprotam. Par koncertu nākamvasar viņš uzreiz uzķēra domu. Pajautāju vien šodien, vai Ilveru ņemsim līdzi. Viņš teica, ka tomēr nē, ka būs pieaugušo vakars. :D Toties viņš ar Annu ir izdomājis mums Ziemassvētku dāvanu - koncertu teātrī. Tā kā nekad neesmu bijusi uz Ziemassvētku koncertiem teātros, tad šoreiz piekritu avantūrai - vienreiz taču ir jāpamēģina. Turklāt iesim visi četri - būs forši! :) Pie reizes noskaidroju, arī par viņu plāniem dāvanām bērniem, jo īpaši Ilveram. Skaidrs ir tas, ka droši varu pirkt to, ko bērns jau vasarā minēja, kas viņam pietrūkst. Domāju, ka futbolbumba viņam tiešām būs patīkams pārsteigums. Un vairs nevajadzēs sūdzēties par to, ka viņam pietrūkst bumba, ejot ar kaimiņpuikām spēlēt. Turklāt varēs trenēt arī savas iemaņas spēlē un biežāk tiks uz laukuma spēlēt. :)