Naktī Duksis mani pārsteidza. Jau vairāk nekā desmit gadus Duksis negulēja pa vidu starp mani un kādu vīrieti. Kādreiz, kad Duksi tikko paņēmām, viņu abi murcījām un ņurzījām. Un gulēja viņa pie mums gultā-reizēm galvgalī, reizēm kājgalī, reizēm starp mums pa vidu ielīda. Kad Duksis pārcēlās tikai ar mani dzīvot, viņa vairs nepieņēma citus vīriešus un, ja gulēja gultā, tad tikai manā pusē. Šonakt Duksis bija atnācis un iekārtojās starp mums. Un gulēja kādu brīdi tā. Pasmaidīju, ka bija jāpaiet astoņiem gadiem, lai Duksis saņemtos uz šādu soli. Nezinu gan, vai šāds gājiens ir tikai epizode, vai tomēr nostiprināsies kā konkrēts uzvedības modelis.
Šodien bija ļoti neparasts darba dienas sākums. Ja astoņos no rīta sākās sanāksme ekminā. Pāris stundu garumā diskusijas. Tiesa, ik pa brīdim likās, ka cilvēki runā, nepārzinot pietiekami labi visu lauku. Un vēl nedaudz kaitināja, ka ik pa brīdim aizgājām pa riņķi vien, pa riņķi vien diskusijās. Un vēl pārsteidza, ka nvo tik klajā veidā lobē un nekautrējas par to, ka dažus viņiem jau ir izdevies gandrīz vai nozombēt. Bet visvairāk pārsteidza, ka viens otrs koķetēja ar mani. Man nepatīk, kad vīrieši darbā, sanāksmēs mēģina mani nošarmēt un panākt to, ko viņi vēlas panākt, dabūt no manis tādu atbildi, kādu viņiem būtu jādabū. Nē, nu, ja ir labs garastāvoklis, tad reizēm man patīk pavērot, kā viņi lien no ādas ārā, lai nošarmētu. Sēžu un smīnu pie sevis, un domāju par to, ka viņi vēl nezina, ka uz mani tas nedarbojas. Bet ir rīti, kā šis, kad manī tas izraisa neizpratni, pieres raukšanu un vēlmi pateikt, ka šeit ir darba sanāksme, nevis kaut kāda privāta ballīte. Tā bija arī šorīt.
Jāatzīst, ka pēc šīs sanāksmes uz darbu atvēlos bezgala iztukšota. It kā nekas tāds - sanāksme kā sanāksme, bet enerģijas paņēma daudz.
Šodien daudz laika pavadījām sarunās ar Līgu. Tomēr tas netraucēja arī kārtīgi pastrādāt. Un atkal kādu stundu pavadīju pie bosa - runājām par to, kas šobrīd ir darāms, kas nākotnē.. Mētājām idejas turpu-šurpu. Ir forši, ka var tā. Man tiešām tas patīk!
Pēc darba aizstaigāju līdz pastam. Par pārsteigumu man - šoreiz bez rindām saņēmu savas paciņas. Pēdējā laikā jau biju sākusi pierast, ka bez rindas nu nekādi.
Pēc pasta nedaudz pasiroju pa veikaliem. Jā, nedaudz pasiekalojos pie body shop adventes kalendāra. Skaisti jau izskatās, bet.. vai man tiešām vajag? Tāpat jau regulāri paslīd roka uz visādām smukumlietām. Atrunāju sevi tieši ar tādu argumentāciju - viss ir, nav ko te siekaloties. :D
Tā kā diena paņēmusi daudz spēka, tad pierunāju Ž. aizbraukt līdz krievu lidiņam paēst vakariņas. Un atkal pārsteigums - tik kluss un tukšs. Bet nu pelmenīši un pankūkas joprojām ir gardas. :>
Pēc kārtīgām vakariņām pabeidzu Neapoles ierakstu. Atmiņas joprojām ir ļoti spilgtas. Un man patīk tajās gremdēties. :) Pamazām sākšu kārtot Iskijas ierakstus un bildes. Jau ilgojos un gribu turp atgriezties.
Jebkurā gadījumā pa brīvdienām gribu tikt galā ar bildēm un ierakstiem un palasīt grāmatas. Ceru, ka izdosies to īstenot.