Dienas galvenā varone un bilde - Iskija.



Vakar nebiju spējīga uzrakstīt pat īso atskaiti. Pamatīga migrēnas lēkme mani piebeidza. Tik slikti laikam pēdējo reizi bija Ženēvā. Nelaba dūša, galva plīst..un diemžēl tabletīte nepalīdzēja īsti. Labi, ka izdevās aizmigt. Bet, nu, labāk par visu pēc kārtas.
Pastaigu nogurums arī šoreiz bija devis savu rezultātu. Gulējām lieliski. No rīta kādu brīdi domājām, ko darīt - iet ēst virtuvītē, vai tomēr palūgt brokastu paplāti istabā. Ž.teica, ka jāiet ārā, tā būs interesantāk. Domāts, darīts! :) Tajā mirklī mēs bijām vienīgie brokastotāji, līdz ar to Džovanna un viņas dzīvesbiedrs ar mums varēja papļāpāt. Runājām ļoti daudz. Gan par Neapoli, gan par Rīgu. Man bija pārsteigums, ka Rīga viņiem asociējas ar Ziemassvētku eglītes dzimšanas vietu. :) Līdz šim domāju, ka tas tikai tāds mūsu vietējais izdomājums, bet redz, daži arī citā Eiropas malā tā runā. Kaut kā netīšām nonācām līdz mafijai Neapolē. Džovanna teica, ka, protams, tā ir, un visi, kas darbojas, ir spiesti maksāt zināmu naudu par savu darbību. Nav tā ka žņaugtu nost uzņēmējdarbību, bet nu... Protams, sirds viņai sāp par to, ka daudz jauniešu iesaistās tajā visā, līdz ar to nav cerību, ka tad, kad vecie aizies, viss beigsies. Kad jautāju, kāpēc jaunieši iesaistās, atbilde bija - nav darbs, tāpēc meklē alternatīvu. Daudz runājām arī par viņu B&B. Ne tik sen visu uzsākuši, bet piekrišana jau ir diezgan liela. Pati viņa, gatavojot brokastis, pasmējās, ka pašā sākumā bija domājuši, ka cilvēki vēlēsies ēst brokastis numuriņā, bet šobrīd lielākā daļa tomēr nāk uz virtuvīti, kur var papļāpāt, kamēr brokastis top un tiek ēstas. :) Mēs jau arī izrādījāmies tādi paši pļāpātāji. :))
Attiecībā uz brokastīm ir tā, ka ir dažādas maizes un maizītes, bet papildus Džovanna piedāvā arī uzcept olu, gaļu, ir dažādi sieri un augļi, un jogurts. To, kas ir tiešām vietējais, viņa īpaši izcēla. Piemēram, sieru. Tiešām bija gards! :)
Skaidrs ir viens, ja brauksim atkal uz Neapoli, paliksim atkal šeit. Jo pietiekami ērti sasniegt no dzelzceļa stacijas, nav pārāk tālu līdz ostai. Tuvumā ir pārtikas veikaliņš. Tā kā logi uz iekšpagalmu biju, naktī bija mierīga gulēšana. Un Džovanna ar savu dzirkstošo raksturu! :))) Viss ideāli! :)
Un vēl sapratu, ka gribas atgriezties Neapolē, neskatoties uz to iepriekšējā vakara nepatīkamo mirkli ar sekotāju. Es gribu redzēt, iepazīt šo pilsētu labāk! Turklāt jau jāapskata arī Vezuvs, Pompeji.. :)
Izčekojāmies savlaicīgi, lai mierīgā garā pagūtu aiziet uz prāmi, kas attiet īsi pirms 11. Svētdienas rītā, ja godīgi, es cerēju, ka ielās būs mazāk cilvēku. Nē, nebija viss stāvgrūdām pilns, tomēr bija vairāk, nekā es gaidīju. Tātad ne mēs vienīgi esam agrie putniņi.
Labi, ka iepriekšējā vakarā bijām aizgājuši līdz prāmju piestātnei. Vismaz bija vieglāk atrast. Atnākam, pērku biļetes, bet kundzīte itāliski saka, ka man ir jāpasteidzas, jo prāmis tūlīt aties. Nedaudz apmulsu sākumā, bet tad man pieleca, ka mums izdevās noķert nedaudz agrāko prāmi. Biļetes rokās un žigli skrējām uz prāmi ar visiem saviem čemodāniem.
Iekārtojāmies uz augšējā klāja, lai var vērot apkārtni, ķert sauli un vēju. Nu, un, protams, pīpētāja laime ir augšējais klājs. :>













Un tālumā dumakā paliek Vezuvs...



Un kā gan bez bākām? Bākas man ļoti patīk. Jo vairāk bāku, jo labāk! :)









Patiesībā pusotra stunda paskrēja gan ātri. Un, ja godīgi, secināju, ka ar lielo prāmi mierīgi var braukt. Jā, tas ir lēnāks, tomēr mūsu gadījumā tā pusstunda neko nemainītu. Turklāt biļešu cena tomēr ir pietiekami atšķirīga, lai justu ietaupījumu uz diviem cilvēkiem.

Tuvojamies! Aragonas cietoksni jau redzam!


Izkāpām no prāmja un es pieslēdzos maps.me. Latvijā reizēm šī programma mani vīla, bet Itālijā tiešām labi kalpoja. Ja godīgi, tad ceļu no ostas līdz viesnīcai jau vienreiz biju "izgājusi" google maps, tāpēc maldīšanās nebija. Bet pārsteidza divas lietas. Pirmkārt, ceļš sanāca ar krietnu kāpumu. Google maps to nevarēja "sajust". Otrkārt, ieliņas tiešām ir šauras - tā, ka gājējam nereti nākas draudzīgi ar auto vai rolleri dalīt to pašu braucamo daļu. Bet neviens aizkaitināti netaurē. :))
Divdesmit minūtēs bijām jau viesnīcā. Nedaudz baidījos, ka mums liks gaidīt, jo atbraucām ar vienu prāmi ātrāk nekā iepriekš bijām plānojuši. Tomēr šoreiz visvarenais ceļošanas dievs bija mūsu pusē un mēs ātri tikām pie sava numuriņa. Ulisa recepcijā mums uzreiz izsniedza karti, izstāstīja par busu maršrutiem, kuri varētu būt noderīgi. Iezīmēja, kur atrodas mežonīgā pludmale, kur termālais parks, kur botāniskais dārzs un citi apskates objekti.
Tā kā iepriekš bijām veikuši gana daudz izpētes priekšdarbus, tad liela pārsteiguma par viesnīcu nebija. Pieticīga vannas istaba, bet, ja plāno dienas lielāko daļu pavadīt ārpus viesnīcas, tad neko jau arī daudz nevajag! Grīdas gan mani sajūsmināja! Tik krāsainas flīzes! Dažādas krāsainās flīzes bija arī lodžijā. Un nav par to jābrīnās, jo tieši ar to (keramiku) Iskija kļuva slavena.
Iekārtojāmies un es nolēmu nedaudz pasnaust. Ž.pavilka mani uz zoba, jautājot, vai mēs atbraucām baudīt sauli, siltumu, ūdeņus, vai gulēt. Atbildēju, ka šobrīd vajag pagulēt.Cerēju, ka galvas īdēšana pāries. Stunda miega ļāva sajusties nedaudz mundrākai, tomēr galva turpināja īdēt.
Tā kā diena jau gāja uz vakara pusi, nolēmām, ka tomēr nedaudz jāizkustās ārā.
Vispirms uzkāpām uz viesnīcas terasi trešajā stāvā. Ideāls skats uz cietoksni, daļu pilsētas un jūru! Galvenais, ka ir gan krēsli ar galdiņiem, gan dīvāniņš, gan arī sauļošanās krēsli.. Ja negribas kustēt ārā no viesnīcas, vienmēr var uzkāpt uz terases!







Pēc tam nolēmām "iekarot" pilsētu.







Pie mūsu lodžijas aug gumijkoks. Nespēju beigt sajūsmināties par to, ka gumijkoks tiešām ir koks! Lai arī mammas mājās esošie gumijkoki aug smuki, tomēr līdz tādiem kokiem mūsējiem ir tālu...

















Aragonas cietoksnis. Kādreiz biezi apdzīvots, ar daudz baznīcām, tagad tūristiem atvērts, tiesa, ne visu diennakti - tikai līdz saulrietam. :)







































Ziemeļnieku prieks - dažādi augļi kokos. :) Bijām mežoņi - nolēmām pakratīt vienu granātkoku. Nokrita arī kāds auglis. Tiesa, jau bija sācis bojāties.. ;( Bet vienalga - viņi visi tik skaisti izskatījās! :)Un vēl priecēja tie augi, kas pie mums aug vienīgi podos vai mājās, kas nelabprāt ziemo ārā.. alvejas, ģerānijas, visādi rodendenrveidīgie, enģeļtaures utt.











Cietoksnī ir arī vairākas izstāžu zālītes. Vienā mājelē bija glenu izstāde. Savukārt citā vietā - metāla sieviešu silueti. Divi mani mīļākie.. Viens skata dēļ, otrs - faktūras :)











Un atkal viena bāka

















Satikām vienu vietējo duksi. :) Bija diezgan draudzīgs. :))) Tiesa, ne latviešu valodā, ne krievu valodā viņš nesaprata neko, ko teicām. :D









Pastaiga ļāva nedaudz pavērot pilsētu no augšas. Maza, klusa, bez liekas steigas un burzmas. Tāds miers! Sakarsušajam, nogurušajam prātam un ķermenim nekas vairāk arī nav vajadzīgs. Aizbēgt projām no visa un visiem. Klīst pa mazajām ieliņām, priecāties par krāsaino keramiku, citroniem, apelsīniem, mandarīniem un citiem citrusaugiem kokos. Vienkārši ideāli!
Klīdām pa pilsētu līdz vakariņām. Saule norietēja diezgan strauji - aizgāja aiz kalniem un viss, tumšs! Mēs abi pasmējāmies, ka mēs vienīgie tādi plikie, krekliņos pa pilsētu krēslā klīdām. Vietējie jau jakas un vējjakas uzģērbuši. Nu, protams, tūristus tā viegli ir pamanīt - izģērbušies drasē apkārt. :D
Vakariņas diemžēl mums neizdevās. Pareizāk sakot, nevis mums, bet man. Galva sāka sāpēt stiprāk un..nelabā duša bija klāt. Pāris karotes zupas apēdu un..aizgāju uz numuriņu, jo baidījos, ka sāksies vemšana. Ž.gan paēda vakariņas. Šovakar bija trusis, ko parasti iesaka visiem pagaršot, jo tā ir salas specialitāte. Eh..nākamreiz man būs jāēd trusis.
Ak, jā! Pavisam aizmirsu uzrakstīt par hurmām. Tā kā veikalinš ir turpat pie viesnīcas, ejot no pilsētas mājās, iegājām nopirkt ūdeni un kādu gardumu. Nopirkām olīves, hurmas un žāvētas vīģes. Pagaršojām tikai hurmas. Tik gardas es nekad nebiju ēdusi. Sulīgas. Tik ļoti sulīgas, ka kost ir neiespējami - uzreiz ir jāsūc. :) Un katrā hurmā kauliņš iekšā. Pēc šādām hurmām laikam Rīgā vairs nekad nepirkšu hurmu (varbūt). Tiešām nevar salīdzināt ar to "plastmasu", ko ēdam mēs mājās.
Bet vispār.. svarīgākais ir miegs, miegs, miegs. Daudz miega un ūdens. Atpūta dod savu rezultātu vienmēr.