Dienas galvenā bilde - Neapole un cietoksnis Ovo.



Bet par visu pēc kārtas.
Ceļš un nogurums vienmēr veicina labu miegu. Lai arī šī nebija tā foršākā viesnīca (Windrose) manā mūžā (tomēr pieklājīga gan :)) ), izgulējāmies labi. Kādā brīdī likās, ka sega būs par plānu, tomēr beigās bija ļoti labi. :)
Brokastis viesnīcā - tipiskas Itālijai, tomēr mums ar to pietika. Laikam jau iepriekšējā vakarā notiesātā pica bija devusi labu pamatu. :D Nedaudz gan pārsteidza, ka tomēr pietiekami palielai viesnīcai ir tik maza ēdamtelpa. Viena ģimene bija pārcēlusies uz uzgaidāmo zālīti, kas ir tieši pirms ēdamtelpas.
Pēc brokastīm Ž.izdomāja, ka jāiet uzpīpot. Bet beidzās viss ar to, ka izmetām nelielu loku pa rajonu. Iegājām baznīcā, kura ir pretī stacijai. Ejot garām, vienmēr likās, ka tur nekā interesanta un skaista nav. Un liels bija mans pārsteigums, kad iegājām iekšā. Tāds plašums, daudz gaismas, protams, arī neiztrūkstošais krāšņums. Pārsteidza šī varenība. Nosmējāmies, ka nav brīnums par to, ka sensenos laikos, aizbrauca no Latvijas kāds uz Romu, saskatījās visu šo greznību un tad jau kristietība jānes arī pie mums...

















Aizvedu Ž. arī uz Santa Maria della Vittoria apskatīt Bernini Svētās Terēzes ekstāzi. Un atkal aizdomājos par to, ka tik daudzas lietas, ko redzēju savulaik grāmatās, tagad ir iespēja apskatīt īstas, dzīvē.. Toreiz, skolā, tas viss likās tik nereāli, bet tagad tas pat nedaudz ir pašsaprotami. Tomēr sajūsma tādēļ nemazinās.





















Tuvojoties izrakstīšanās no viesnīcas laikam, atgriezāmies, paņēmām mantas un gājām uz staciju. Tur gan līdz vilcienam bija kāds brīdis bija jāpagaida, tomēr ne tik daudz, lai kļūtu pārlieku apgrūtinoši. Iedzērām kafiju, nopirku sāļos mandeļu cepumus, ko pa ceļam pagrauzt, ūdeni.. Pilnīgs miers. :)
Ar vilcienu sameklēšanu nebija nekādu sarežģījumu. Un patīkams pārsteigums bija, ka arī vislētākās biļetes nozīmē pietiekami labu komfortu. Krēsli ērti, vieta bagāžai ir. Stundas brauciens un esi Neapolē. Un pirmo reizi dzīvē braucu ar vilcienu, kas nes tevi uz priekšu ar ātrumu 300 km stundā. Tagad saprotu, ka ir vērts nopirkt varbūt nedaudz dārgāku biļeti, lai aizbrauktu pa stundu no Romas un Neapoli, nevis trīs stundas kratīties. :D
Un vislielaiks prieks bija redzēt uz ekrāna, ka gaisa temperatūra ir +29. Oktobris un tāds siltums! Tieši tas, kas man ļoti pietrūka.
Un vēl bija interesanti vērot, kā tomēr ainava aiz loga mainās.. Kļūst kalnaināka. Un tomēr rudens pieskāriens arī šeit bija redzams, neskatoties uz siltumu. Mūsu augusta vidus. Vēl silti, bet rudeni jūti un redzi jau. :)





Izkāpām no vilciena un devāmies meklēt metro. Nedaudz apjuku, jo uzreiz nesapratu, ka patiesībā sākotnēji vienas un tās pašas trepes ved uz abu līniju pieturām, bet pēc nelielas maldīšanās viss izdevās. Atradām pareizo izeju uz mums vajadzīgo metro līniju. Nopirkām biļetes uz 90 minūtēm. Nedaudz jocīgi likās, ka iedeva divas biļetes, lai arī pirkām pa vienai. Es izgāju cauri vārtiem, bet mīļotais ar savu biļeti netiek iekšā. Nācās vien mīļotajam kaut kā pašam tikt galā ar biļešu pirkšanu bez valodu zināšanas. Uztraucos jau nu ļoti par to, ka tik stulbi sanāca, bet viss beidzās labi. Arī viņam divas biļetes kabatā. Vēlāk, gaidot metro, izsecinājām, ka visdrīzāk tā otrā biļete tiek iedota, lai vari pārkāpt uz otro līniju vai ienākt otrreiz.
Tā kā nedaudz nokavējām vilcienu, tad krietnu brīdi nācās gaidīt nākamo. Bet tas jau mums īpaši netraucēja. Sēdējām uz soliņa, vērojām publiku. Īpašs bija viens mirklis. Īsi pirms vilciena atnākšanas pienāca tāds būdīgāks vīrs un, neskatoties uz to, ka sēdēju soliņa maliņā, viņš tomēr nolēma iekārtoties uz tās maliņas un sāka mani stumt tālāk, pārējiem sēdētājiem virsū. Un kaut ko nešpetnā balsī pukstēja. Kārtoja savu pakaļu uz soliņa un tik baksta mani un bīda mani. Tā kā man jau īsti nekur nebija kur virzīties, jo blakus mīļotajam sēdējā divas kundzes un kungs, pie sevis nedaudz pukojos par nekaunību. Pie sevis nospriedām, ka kungs vienkārši ir nekaunīgs un domā, ka tūristus drīkst apcelt. Vēlāk, jau braucot, ievērojām, ka šamais ir vagonu tirgotājs - stiepa zeķes un piedāvāja tās visiem pēc kārtas nopirkt.
Labi, ka tā.. Nepatīkami, bet nu nav tas trakākais variants.
Savu naktsmītni Napolinn atradām diezgan viegli. Tikai vēlāk piefiksēju, ka tad, kad jau nācām no metro uz viesnīcu Giuliana bija atsūtījusi sms ar jautājumu, cikos būsim. :) Patīkami, kad kādam rūp Tava ierašanās. :) Neliela un forša B&B. Tā kā ne tik sen atvērušies, tad nav nobružāti. Istaba liela, vannas istaba man ārkārtīgi iepatikās. Un vannas istabas piederumi ar foršu smaržu. Mēs bijām sajūsmā! Un vispatīkamākais pārsteigums bija sarūpētais našķītis - vīns, kafija, saldās un sāļās maizītes. Lai arī sākumā mīļotais teica, ka neko nevajag, tomēr pēc tam sapratām, ka šī paplāte ar uzkodām bija īstajā laikā! Tieši tas, kas vajadzīgs! :))



Un pārsteidza nedaudz Giuliana vilšanās par to, ka mēs tikai uz vienu nakti. Viņa teica, ka Neapolei noteikti vajag vairāk laika par vienu nakti.. Tagad, vakarā mēs tam viennozīmīgi varam piekrist. Tā arī ir!
Dzerot kafiju un vīnu, nedaudz atvilkām elpu un paplānojām, ko darīsim. Protams, pirmais uzdevums - atrast ostu un prāmjus, un sarakstus. Pēc tam manas vēlmes izpildīšana - Ovo cietokšņa apmeklējums. Sapnī kādreiz redzēju cietoksni/pili, kuras nosaukums ir Ovo. Tiesa, sapnī tā nedaudz savādāk izskatījās, bet nosaukums ir šoreiz galvenais, tāpēc arī jāapmeklē. :)) Nu, un pēc tam kaut ko citu vēl jāapskata un jāpaēd vakariņas.
Izrunāts, nolemts, atliek vien izdarīt!
Neapole ļoti atšķiras no Romas. Pavisam citāda pilsēta, cita gaisotne. Apbūra mani. Mazās ieliņas, platās ielas..
Kādu brīdi paklīdām pa pilsētu, tomēr virziens tomēr tika ieturēts - devāmies uz ostu. Vispirms nonācām mazo kuģīšu piestātnē. Tur diezgan ātri noorientējāmies un viss tapa skaidrs. Tomēr paši bijām nolēmuši, ka brauksim ar lielo un lēno prāmi uz Iskiju, jo laiks nedaudz jānosit, jo gribas mierīgi pabaudīt svaigu gaisu, jūru, sauli. :) Ar lielo prāmju piestātni bija sarežģītāk. Ejam, ejam.. ieraugam kaut kādu norādi. Ieejam, pajautājam, kur var uzzināt par prāmjiem uz Iskiju. Sūta mūs tālāk, ka tepat netālu esot neliela būda. Mhm! Kā tad! Krietni brīdi gājām gar ostmalu, kamēr atradām "nelielu būdu". Normāla māja ar normālām kasēm. Tīra un patīkama ēka. Apskatījām sarakstus, iepazināmies ar vietu. Viss it kā skaidrs. Man sirds vismaz kļuva mierīgāka. Posms, kas mani visvairāk uztrauca, kļuva skaidrāks. Līdz šim nekad nebiju pati uz savu roku ceļojusi ar prāmjiem, tāpēc arī bija zināms stress.
Pēc ostas atrašanas devāmies pastaigā pa pilsētu. Protams, galvenais mērķis - Ovo. Promenāde, lai arī tur čumēja un mudžēja tirgotāji un tūristi, un vietējie iedzīvotāji, un jūrnieki, tomēr man patika. Skaistais skats uz Vezuvu..Saulriets.. Skaisti!
Ovo cietoksnis/pils. Patika! Skats uz pilsētu un Vezuvu, un jūru.. Burvīgs!
Pēc tam atkal devāmies pilsētā iekšā ar domu, ka jāatrod kāda vieta, kur paēst vakariņas. Klīstot, netīšām ieklīdām Spāņu kvartālā. Un tur piedzīvoju nepatīkamo mirkli. Klausoties ielas muzikantus, pamanīju vienu sievieti mums aizmugurē. It kā nekas īpašs - sieviete ar somu un maišeli, kas stāv un klausās ielas muzikantus. Tomēr kaut kā viņa iekrita acīs. Paklausījāmies ielas muzikantus un devāmies tālāk.. Tomēr kaut kāds nemiers mani sāka mocīt. Atskatījos, bet tur atkal tā sieviete, kas bija pie ielas muzikantiem. Mums tieši aizmugurē... Pēc tam sasniedzām krustojumu, kur auto brauca pa apli, bet gājēji gāja krustām šķērsām. Atskatījos, kundzīte strauji devās aplim pa kreiso malu, bet mēs aizgājām vairāk pa labo. It kā atslābu, tomēr Ž. teicu, ka man ir sajūta, ka mūs vajā kundze. Kad pēc apļa attapāmies trakajā burzmā veikalu ielā, atkal pamanīju to pašu kundzīti man aiz muguras, tiesa, jau bez somas un maisiņa. Kad es kārtējo reizi atskatījos, viņa strauji iegāja tuvākajā veikalā un viss.. Nepatīkama sajūta. Ļoti.
Veikalu ielā riktīga burzma, jo tur bijām jau nedaudz pēc saullēkta. Iespējams, ka citos apstākļos man nebūtu tik nepatīkama sajūta šeit, bet tā kundze, kas sekoja man pirms tam.. Ir jāatbrauc kādreiz vēl šurp, lai mierīgi visu apskatītu.
Nolēmām aizmukt no burzmas un vienā no blakus ielām ieraudzījām veselu virkni restorāniņu. Viens, otrs, trešais.. nekas neuzrunāja. Bet tad, pamanījām vienu, kur gan atmosfēra bija aicinoša, gan ēdienkarte pievilināja. :) Tiesa, bija viens bet.. viņi vērās vaļa tikai pēc pusstundas. Mēs nolēmām vēl nedaudz pastaigāt un atgriezties. Liels bija viesmīļa pārsteigums, kad viņš mūs ieraudzīja pēc tās pusstundas. Laikam jau negaidīja, ka tūristi var tik uzticīgi atgriezties. :D Pajautājām, vai galdiņš viņiem būs mums diviem. Jā, esot, tiesa, tikai uz stundu. Mēs saskatījāmies un sapratām, ka ilgāk jau mēs negribēsim sēdēt, jo atkal ir jāsakrāmējas rītdienas ceļam, jāizguļas. :D Tā kā iepriekšējā vakarā bija picas vakars, tad šodien nolēmām veltīt uzmanību pastai. Turklāt pastai ar jūras mošķiem. Pasūtījām vienu ar astoņkāji, otru ar mīdijām. Bija tiešām gardas! Un vēl ar vēsu vīnu... mmmmmm.... Pēc kārtīgas pastaigas, stresa - tieši tas, kas vajadzīgs! Laime pilnīga! :D Turklāt arī viesmīļi un laikam šī iestādījuma īpašniece bija laipnības kalngals. Sajutāmies īpaši viesi. ;)))
Gājām uz viesnīcu un norunājām, ka abus vakarus mums tiešām paveicās ar vakariņu vietu. Garda pica, garda pasta.. :)
Pa ceļam vēl iegājām blakus viesnīcai esošajā veikalā. Nopirkām ūdeni, kafiju, vīnogas.. Tāds standartiņš bez maz vai. :))
Mājās pārradāmies noguruši. Toties ar visumā pozitīvām emocijām. Un uzreiz norunājām, ka Neapole ir pelnījusi lielāku uzmanību. Kādreiz jāatgriežas! Un nakšņot noteikti vajag šeit, jo ir ērti un labi.
Nu, un tagad vesela kaudze Neapoles bilžu: