Darbs. Protams, atkal darbs. Cenšos visus galus joprojām savilkt, tā lai uz atvaļinājumu nekas nepaliek. Jo vairāk izdarīšu, jo labāk. Turklāt vairākām vēstulēm termiņš jau ir deguna galā.
Nelielu pārsteigumu šodien sagādāja boss. Atnesa mums visām gardumgardus cepumus no Muffins and more. Tiešām pārsteidzoši gardi bija! Un man tieši šodien pie kafijas gribējās kaut ko gardu. :) Tiešām foršs pārsteigums.
Pa dienu atkal Ilvers piezvanīja. Parunājām par skolu, par to, kā viņam iet. Izjautāju, kas patīk un kas ne pārāk padodas skolā. Joprojām matemātika, sports, dabas zinības patīk, bet ar latviešu valodu šobrīd nedaudz sliktāk ir. Lai gan, viņš pats stāstīja, ka skolā ir iespēja izlabot atzīmi un vienu piecinieku izlabojis uz desmit. :) Ja grib, tad var! :D Par tetovējumu teica, ka līmēšot to tad, kad kļūs siltāks - tā lai draugi redz. :D Cik maz ir vajadzīgs bērnam, lai būtu prieks. Un atkal viņš runāja par to, ka gribētu pie manis atbraukt un pavadīt laiku ar mani, jo vasarā bijis riktīgi forši. Un atkal atcerējās to, kas viņam patika vislabāk šīs mūsu kopējās vasaras ietvaros. :)
Tā kā šodien laika apstākļi bija ļoti mainīgi - te lietus, te saule, tad galva šodien tieši tāpat uzvedās. Tiklīdz uzspīd saule, viss ir labi, kā sāk savilkties mākoņi un līt lietus, arī galva sāk sāpēt. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc negribējās šodien iet uz Prāta spēlēm. Arī kopumā jūtos iztukšota un nogurusi pirms brauciena. Vēl visi pēdējie gali jāsavelk attiecībā uz braucienu. Ir vajadzīgs atvaļinājums un atpūta.
Atnācu pēc darba mājās un izrādījās, ka Aleksandra pie mums ciemos iegriezusies. Sen nebijām tikušās. Riktīgi labi izsmējāmies visi trīs. Nedaudz izstāstījām viņai kaķa labturības noteikumus. :))) Pastāstījām to, kas gaida mūs braucienā. Sapratu, ka patiesībā biežāk būtu jātiekas ar draugiem. Tādi sirsnīgi forši vakari un kaudze pozitīvu emociju.
Tā kā vakars krietni ievilkās, nolēmām šovakar ar vakariņām pārāk neizdomāt jaunu velosipēdu. Pasūtījām jau no ierastās vietas siltos suši. Atkal svaigi. Vieni īpaši iegaršojās. Skaidrs, ka atkal kaut kas tos pasūtīsim. Vispār joprojām pārsteidz, ka kāds varēja tik vienkārši izkonkurēt edo suši. :D Nekad nebūtu iedomājusies, ka tik gardus tos var pagatavot. :) Protams, japāņiem būtu ko teikt par mūsu suši, bet nu... :D



Un vēl šodien noskatījos kārtējo Teātris zip piedāvāto izrādi. Šoreiz Dailes teātra Frankenšteins. Kopumā patika. Pat nebiju gaidījusi, ka būs tā, jo stāsta sižets sākumā likās neuzrunājošs. Bet, pa detaļai vien izrāde uzrunāja.
Un varu tikai piekrist H.Verhoustinskai:
Frankenšteina vai Golema – mākslīgi radītas, bet dzīvas būtnes – tēma ir apbrīnojami dzīvelīga. Lai gan kopš Mērijas Šellijas romāna sarakstīšanas pagājuši simt gadu un ar Radību literatūrā un kino konkurējuši gan vampīri, gan zombiji, gan bioroboti un kloni, tomēr stāsts par cilvēka prāta un prasmju radītu būtni, par kuru šis cilvēks nespēj uzņemties atbildību un kura vēršas pret savu radītāju, urda māksliniekus joprojām un ar katru zinātnes sasniegumu kļūst aizvien aktuālāks. Lūk, novembrī klajā nāks Holivudas trilleris Viktors Frankenšteins (gan ar britu aktieriem), kurā Radība kā būtne no lomu saraksta vispār dzēsta, palikusi vien kā šausminošs datorefekts.

Niks Dīrs vs Mērija Šellija

Pirms četriem gadiem režisora Denija Boila (pazīstams no filmām Trainspotting, Pludmale, Graustu miljonārs) iestudējumā Londonas Nacionālajā teātrī Frankenšteinu un viņa Radību pamīšus spēlēja arī Latvijas TV skatītājiem pazīstami aktieri, divi mūsdienu Šerloki Holmsi – Benedikts Kamberbečs no britu BBC vairāksēriju filmas un Džonijs Lī Millers no amerikāņu CBS seriāla Elementāri. Lai gan par Frankenšteina lomu recenzentiem nav bijis daudz ko teikt, Radības lomā abi aktieri bijuši pat ļoti atšķirīgi – Kamberbečam izdevies Radībai piešķirt cilvēciskus vaibstus, savukārt Milleram – pārdabiski monstrozus.

Dramaturgs Niks Dīrs, kura lugu izmanto arī Dailes teātris, veidoja savu versiju par Mērijas Šellijas romānu speciāli Boila iestudējumam, to pamatīgi bestsellerizējot. Pirmkārt, Šellijai galvenais varonis ir Frankenšteins, bet viņa Radībai ir romantisma laikmeta literatūrai raksturīgie dēmoniskie vaibsti – radījums nav labs, bet viņa ļaunumam ir iemesls, viņš ir apveltīts ar pārdabiskām spējām un ir kā greizs cilvēka dabas spogulis. Epistulāro, kaismīgo, lāgiem naivām (deviņpadsmitgadīgajai autorei piedodams) pārdomām bagāto vēstījumu dramatizējot, Dīrs to bagātinājis ar vēl vairāk slepkavībām un vienu izvarošanu, kā arī skaistas sieviešu kārtas Radības radīšanu (tā gan notikusi arī iepriekš – filmās). Lugas autors pievienojis arī visai didaktiskas izteikas par robežām, ko cilvēks drīkstētu vai nedrīkstētu pārkāpt. Tiesa, to visu Dīram var piedot izcilā dramatiskā fināla dēļ.

Tēmas un noskaņas uz skatuves mēdz būt lipīgas. Šosezon abu lielo Rīgas teātru abas lielās pirmizrādes (Nacionālajā – Uguni un nakti) bez varoņa – nevaroņa tēmas vieno arī, citējot japāņu rakstnieka Haruki Murakami romānu 1Q84, – "little people". Mazie cilvēki. Bērni uz skatuves, kuriem turklāt atšķirībā no bieži izmantotām klišejām izrādē, tāpat kā Murakami romānā, ir liela saturiskā slodze. Mediņa skolas zēnu koris – 25 mazi frankenšteini, mazi Hariji Poteri apaļām brillītēm un laboratorijas uzsvārčos – ir mazliet biedējoši ideālie "radītāji", kuri uzmana Radību, pavada to, kliedē tās vientulību. Nav svarīgi, vai viņi ir Radības iedomu draugi, antīkā kora parafrāze vai debesu balsīs dziedošu eņģeļu pulciņš. Viens no viņiem – organiskais Hugo Lejiņš – kļūst par Frankenšteina brālīti, brāļa un Radības sirdsapziņu un upuri. Zēnu balsis Kārļa Auzāna komponētajās sakrālajās dziesmās ar lūgšanu tekstiem latīņu valodā piešķir iestudējumam būtisko vertikālās dimensijas sajūtu, jo Lauras Grozas-Ķiberes izrāde vedina skatītāju jautāt, vai cilvēks var būt galējā, nevainojamā instance, kurai lemt par kāda cita "būt vai nebūt".

Vienkārši Frankenšteins

Gints Andžāns ir aktieris, kura bilancē ir spoži, formā izdreijāti tēli – no komisko un precīzo personāžu virtenes Šeipingā līdz noslēpumainajam Zirgam izrādē Equus. Visticamāk, viņa atveidotā Frankenšteina bezpersoniskums ir nevis nepaveikts aktierdarbs, bet režisores uzstādījums. Frankenšteins, kurš iztēlojas sevi kā Dievu, patiesībā ir visai parasts cilvēks, kurš pat īsti nepaliek atmiņā un kura lielā traģēdija ir, ka zinātnisko ambīciju drudzī viņš nenovērtē to, kas tam dots, – mīlestība, ģimene. Kad Radība viņam apraksta mīlestības jūtas, kuras tam modušās pret jaunradīto sievieškārtas būtni, Andžāna Frankenšteina klusajās skumjās jaušams, ka pats viņš tādas jūtas nepazīst un apskauž savu roku darbu par tā spēju mīlēt.

Dažkārt Frankenšteina neizteiksmīgums traucē loģiski saprast notiekošo (piemēram, ainā, kurā Radība uzbrūk Frankenšteina līgavai, bet viņš noskatās – apstulbums? Slimīga ziņkāre?). Taisnības labad – visai blāvi ir lielākā daļa personāžu, pat Kristīnes Nevarauskas blondā skaistule Elizabete un Ģirta Ķestera neatšifrējamais, kā sliede taisnais Frankenšteina tēvs. Nervozi uzvilktajā kompānijā ar savu mieru izceļas Pētera Liepiņa aklais Deleisijs – Radības vienīgais draugs – un Daiņa Gaideļa vienrocis, kurš klusi cer gūt kādu labumu no Frankenšteina eksperimentiem. Izrādes forma gan ir pietiekami nosacīta, lai neuztrauktos par varoņu biogrāfijas vai psiholoģiskās motivācijas trūkumu.

Par atsvešinājumu gādā gan pastāvīga, dažbrīd pārāk uzsvērta svinīgas mūzikas klātbūtne un zēnu dziedājumi, gan scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša iespaidīgā, izrādes komandas perfekti apdzīvotā skatuves telpa, kas visu notiekošo itin kā ievieto starp dažāda izmēra metāla stalažām – apļiem –, divos no tiem efektīgi mirkšķinās videoprojicētas acis. Tās atgādina franču režisora Žorža Meljesa 1902. gadā tapušo filmu Ceļojums uz Mēnesi, kurā Mēnesim bija seja un ceļotājus debesīs izšāva no saliekamam teleskopam līdzīga lielgabala – tam līdzīga arī metāla apļu konstrukcija uz Dailes teātra skatuves. Savukārt fona varoņu ekspresīvais grims citē 30. gadu "frankenšteiniānas" filmas ar Borisu Karlofu Monstra lomā. Tas, kas izrādē īsti netiek panākts, ir – spriedzes kāpinājums, jo muzikālie un intonatīvie motīvi īpaši nemainās – tie ir sakāpināti no sākuma līdz beigām. Filozofiskajai līdzībai ar to kaitēts netiek, toties šausmu rēgainā atmosfēra no spriedzes trūkuma zaudē. Teorētiski šādai neizturamai spriedzei būtu jākulminē Frankenšteina un Elizabetes kāzu ainā, kad Sarmītes Rubules uzstājīgā, dricelīgā istabene Klarisa sarīko jaunlaulātajiem drudžainu deju maratonu, kurā histēriski mainās gavote, valsis, polka, mazurka. Bet tas nenotiek, pat neraugoties uz Elizabetes tramīgo lūkošanos pāri plecam.

Kalibana un Kvazimodo radinieks

Tas, kas savelk kopā vienā jēgas kamolā visu šo sarežģīto mikrokosmu ar tā karkasiem, mēnešiem, tumsu, mazajiem un lielajiem uniformētajiem un unificētajiem cilvēciņiem, ir Daiņa Grūbes Radība. Frankenšteina no līķu paliekām radītā būtne, rētaina un ķēmīga, visiem sveša un atbaidoša, taču dzimusi ar siltu sirdi un apveltīta ar intelektu. Par slepkavīgu monstru Daiņa Grūbes Tas (kā viņu vienubrīd dēvē Frankenšteins) kļūst mūsu acu priekšā, tomēr nezaudējot iekšējo – sāpīgo, smeldzīgo – kodolu. Tas, ko aktieris dara ar savu ķermeni, vien jau ir apbrīnas vērts. Horeogrāfes Lienes Gravas darbs kopumā izrādes kustību partitūrai piešķir vienotību, paradoksālu, vieliski konkrētu abstrakciju. Ne brīdi nezaudējot īpašo Radības plastiku, Grūbe steberē un gumzās, "dzimstot" no savas kolbas. Viņa milzīgie, lidojumam līdzīgie lēcieni un spēkpilnie kūleņi meistarīgi inscenētajās cīņu ainās (cīņu konsultants Sergejs Fjodorovs) pārsteidz skatītāju nesagatavotu un ilustrē Radības lielo spēku.

Taču vislielāko apbrīnu pelna Grūbes atveidotā personāža mērķtiecīgā un fatālā emocionāli intelektuālā attīstība. Uzvilkts kā stīga, Radība kā tāds Kalibans no Šekspīra Vētras ir liktenīgi piesaistīts savam Prospero – Frankenšteinam (vai kā Viktora Igo Parīzes Dievmātes katedrāles Kvazimodo – savam Frolo). Radības lielākās sāpes ir nevis tad, kad viņš aptver – radītājs ir pavisam no viņa novērsies un viņš riebjas itin visiem, bet tad, kad viņš pret šo Radītāju – un pret cilvēkiem vispār – zaudē jebkādu cieņu un uzticēšanos. Cilvēkiem netiek piedots. Paliek tikai dedzinošs un pelnīts naids.