Ja cilvēks izguļas, tad viņš ir foršs. Šorīt enerģija plūst pāri malām. Un viss tikai tāpēc, ka gulēju pietiekami ilgi, miegs bija labs, nekas un neviens netraucēja.
Lai arī iepriekšējā dienā vēl bija doma, ka varētu braukt uz kapiem, tomēr mamma tēti atrunājusi no rīta, sakot, ka nebūs nekāda aršana ar mani, jo es ne cepts, ne vārīts. Un labi, ka tā, jo mamma sazvanīja malkas vīru, kas apsolīja pāris stundu laikā atvest kravu.
Kamēr malkas vedējs nav, nolēmu ātri sakrāmēt mašīnu braukšanai uz Rīgu. Nekas jau daudz šoreiz nebija vedams - pāris grozi ābolu, kartupeļi, puravi, zaļumi, tējas, tomāti. Šo to paņēmu no burciņu plauktiem, lai mamma nesūdzētos, ka viņa gatavo, bet neviens neņem. Pasmējāmies, ka šoreiz ābolu sulu neņemšu, jo turpināsim dzert svaigu. :) Neliels pārsteigums bija, ka dārzā vēl atradām pāris kabačus. Bet no otras puses - kāds brīnums - salnas vēl nav bijušas.
Kad atveda malku, tad es no sirds centos ātrāk un vairāk ienest pagrabā. Salikt grēdās gan jau vecāki varēs pēc tam, bet galvenais jau tā stiepšana. Grūti viņiem. Protams, pamazām, pamazām jau izdara visus darbus, bet vecums dara savu.
Brauciens uz Rīgu izvērtās interesants. Mūsu piena un olu piegādātājs palūdza, vai nevaru kādu meiteni aizvest līdz Rīgai, jo tālāk viņai jātiek vēl līdz Jelgavai. Nosmējos un teicu, ka man tiešām ir pilnīgi vienalga, braukt vienai vai ar kādu kopā - lai tik iziet uz ielas, paņemšu. Visu laiku tirdīja jautājums, kas viņa ir. Tā kā ceļš ir gana ilgs un meitēns pagadījās gana pļāpīgs, tad daudz ko uzzināju. Kā izrādījās viņa ir mūsu piena piegādātāja meitene. :D Nu, forši! :))) Jauna vēl - 22 gadi, bet gana prātīga likās. Mammai jau pēc tam noziņoju, ka gadījumā, ja atkal ir lūgums vest jaunkundzi uz Rīgu, mierīgi var piekrist - ar šitādu ceļabiedru var braukt. Bija pietiekami interesanti un jautri arī. :)))
Bet vispār šodien ļoti daudz domāju par vecākiem. Un daudz ar viņiem abiem runāju. Kādu brīdi atpakaļ mamma jau atzina, ka, ja nebūtu manis, tad viņi justos ļoti vientuļi, jo nevienam nav laiks. Es vienīgā, kas katru dienu piezvana, kas bieži atbrauc. Reizēm jau es dusmās pie sevis nodomāju, ka es, kas dzīvo vistālāk, visbiežāk esmu laukos, vislabāk zinu, kas notiek tajā mājā. Reizēm jau šķiet, ka vajadzētu lielajiem mazbērniem palūgt, lai vismaz reizi mēnesī piezvana vai atbrauc, jo dikti jau viņus gaida.. Bet varbūt tā ir mana iekšējā vainas sajūta, ka pati tēta mammai nepievērsu pietiekami daudz uzmanības..
Un vēl sirdī ieķērās kāds teksts, ko mamma šodien pateica. Kad teicu, ka paņemšu mammu uz pusotru nedēļu pie sevis (pirms un pēc operācijas), mamma teica, ka tā viņa negrib, jo tētim būs garlaicīgi tik ilgu laiku vienam. Es pasmējos un teicu, ka tēta vislabākais draugs taču ir televizors (mamma saka, ka tētis pilnīgi slims paliek, ja nav televizors :D), bet mamma atbildēja, ka tā nav. Cilvēks blakus tomēr ir vajadzīgs.
Un vēl izskatās, ka mana sprogausīte nemaz negrib kļūt par Rīgas madāmu. Ir kļuvusi bailīga un šņācoša. Kamēr viņas mamma blakus, viņa vēl tāda mierīgāka, bet, ja mammas nav, tad mazā kaķa arī nav - ielien kaut kur, lai neviens viņu neredz. Bet forša viņa ir jebkurā gadījumā. Un vairs nav sprogausīte. :( :)
Un vēl šodien, nesot malku, pamanīju pirmo putnu kāsi, kas dodas kaut kur. Zosis. Daudz zosu lidoja ļoti zemu. Rietumu virzienā. Vēl barojas.