smth
diena pirms tās dienas.... 
22nd-Sep-2017 10:39 pm

Lai arī bijām sarunājuši, ka svinības būs pirmdien, tomēr Māris savu vārda dienu nedaudz šodien atzīmēja. Līdz ar to mana īsā darba diena ļoti saruka. :) Atkal šampanietis un kolektīvas sarunas par visu..un neko.
Līdz darba laika beigām vēl šo to paguvu pabeigt - piektdienās man vienmēr uznāk vēlme savilkt galus, lai pirmdien nav jāatgriežas pie sīkumu savākšanas. To, ko vari izdarīt piektdien, neatliec uz pirmdienu!
Pārsteidza Valda, kas jau šodien apsveica mani. :) Pasmējos, ka šogad itin nemaz neesmu mānticīga, jo sveicienus saņemu iepriekš un patiesībā priecājos par tiem. :) Lai gam galvā, protams, joprojām tās depresīvi-nomācošas domas par vecumu...

0922

Vēl šodien noskatījos Jaunā Rīgas teātra izrādi "Aspazija. Personīgi". Ja godīgi, tad vislabāk par šo Spīgana savā blogā par šo izrādi uzrakstīja:
"Aspazija. Personīgi” Jaunajā Rīgas teātrī ir vēl viena izrāde, par kuru sākumā domāju – nē, blogā neko nerakstīšu, neaizķer tik ļoti, lai tam veltītu laiku. Tomēr līdz izrādes beigām es biju gana sacepusies, lai secinātu, ka ar pāris piezīmēm personīgajā blociņā vien nepietiks, lai nolaistu tvaiku par šo pasākumu.

Pēc “Raiņa sapņu” noskatīšanās Nacionālajā teātrī šķita, ka būs interesanti skatīties izrādi, kas veltīta tieši Aspazijai, tomēr tieši šinī aspektā pamatīgi vīlos, jo Māras Ķimeles izrādē Aspazija sākas un beidzas Rainī, šeit viņas vienīgā funkcija ir būt par Raiņa mūzu, balstu un pakalpotāju, un izrādē Aspazija kā rakstniece un Aspazija kā diža personība neeksistē. Interesanti gan būtu uzzināt, ko pati Aspazija domātu par šādu viņas dzīves interpretāciju, kurā feminisms tiek veikli paslaucīts zem tepiķa un rūpīgi noslēpts no citu acīm.

Māra Ķimele ir izvēlējusies runāt par Raiņa un Aspazijas personīgajām attiecībām, uz skatuves pamatīgi tiek citētas viņu vēstules un iztirzāta viņu kopdzīve, savukārt Raiņa un Aspazijas ietekme uz Latvijas kultūru, vēsturi un politiku tiek atstāta vājā otrajā plānā. Pa vidu gan ir iepīti abu dzejnieku citāti, bet no izrādes sižeta tie skarbi lec ārā un nepamet sajūta, ka esmu atnākusi uz citātu vakaru, nevis teātra izrādi.

Sadzīves ikdiena un sīkumi ir tik uzkrītoši izvirzīti priekšplānā, ka gribas apgalvot – ir skaidrs, ka vēstīt Aspazijas biogrāfiju nebija šīs izrādes mērķis. Trīs ar pusi stundu laikā skatītājs izrādē tā arī neko jaunu par Aspaziju neuzzina (izņēmumi, protams, ir tie gadījumi, kad skatītājam par Aspaziju iepriekšēju zināšanu nav vispār) un neatbildēts paliek jautājums – bet kāds tad bija izrādes mērķis? Kas skatītājam bija jāsaskata aiz šīs personīgās dzīves un attiecību izķidāšanas? Tas, ka Aspazija radīja Raini? Var jau, protams, uzskatīt, ka tas ir bijis Aspazijas dzīves lielākais sasniegums, bet es tomēr atļautos nepiekrist.

Izrādē ir epizode, kurā Aspazijai stāsta par Maskavas studentēm, kas griež īsus matus un dzer alu, uz ko Aspazija ar vieglu smīnu atjautā, vai tad šādas ārišķības kaut kā reprezentē būtību. Tā arī par šo izrādi gribas jautāt – vai tiešām šī attiecību izlikšana uz skatuves, kas vairāk atgādina bulvārpresi, ne intelektuālu teātri, kaut kā reprezentē Aspazijas un Raiņa būtību? Man tas liek domāt vien to, ka mūsdienās pat domas dižgarus esam spējīgi aplūkot vien “kurš ar kuru gulēja un kāpēc” kontekstā un es itin nemaz negrasos justies vainīga par to, ka šāds skatījums mani garlaiko. Vai tiešām man ir jāinteresējas par to, kādos mīļvārdiņos Rainis sauca Aspaziju, par to, ka viņiem nebija seksa un par to, ar ko Rainis gulēja? To varētu pieņemt kā paskaidrojošo fonu tam vai citam viņu literārajam darbam, bet no tā taisīt veselu izrādi? Nē, nu cilvēki arī ziepju operas skatās un lai jau, bet no teātra tomēr gribētos sagaidīt ko vairāk par piezemētu biogrāfijas izklāstu.

No Silvijas Radzobes recenzijas (http://www.satori.lv/article/divas-versijas-par-aspaziju) gan uzzinu, ka Ingas Ābeles radītajā lugā akcenti varētu būt bijuši citi un no apraksta šķiet, ka Ābeles luga man varētu šķist pat pievilcīga, bet vai nu man rokas aug no nepareizās vietas vai arī parastajiem mirstīgajiem luga izlasīšanai nav pieejama.

Manās acīs izrādi glābj tikai un vienīgi aktieru absolūti izcilais darbs. Baiba Broka Aspazijas lomā ir nepārspējami lieliska un viņas spēja pārvērsties un mainīties līdzi tēlam ir apbrīnojama. Broka līdz skatītājam veiksmīgi iznes gan koķeto jaunības dienu Aspaziju, gan rūgtuma pārņemto Aspaziju, kurai tik grūti panesama dzīve ar Raini trimdā, gan jau pavisam sirmo Aspaziju, kas aukstajā Jūrmalas vasarnīcā sildās vien pie atmiņām. Savukārt Raiņa loma sadalīta divās daļās – jaunības dienu par sevi nepārliecināto Jāni Pliekšānu, kurš vēl īsti nemaz nav Rainis, izcili atveido Ivars Krasts, bet pašapzinīgo un paštaisno Raini brieduma gados spēlē Ģirts Krūmiņš. Visi aktieri savas lomas spēlē nevainojami un itin nemaz nav grūti iedomāties, ka uz skatuves ir kāpuši pats Rainis un Aspazija, nevis aktieri.

Visai divējādas izjūtas man ir par izrādes skatuvisko noformējumu. No vienas puses man visai patika gaismu izmantojums, jo īpaši aktieru pārvēršana siluetos, tādējādi lielo izrādi sadalot mazākās etīdēs, kas veiksmīgi spēlē viena pret otru. No otras puses galīgi nav skaidrs, kāpēc fonā bija nepieciešamas nemitīgi rotējošās vizualizācijas, no kurām brīžiem reibst galva un kuras es nespēju sasaistīt ar pārējo izrādes stilistiku.

Ar izrādi “Aspazija. Personīgi” es beidzot esmu sasniegusi savu augstāko raiņaspazijas piesātinājuma punktu, pēc kura diemžēl seko tikai vienaldzība. Pēc “Raiņa sapņiem” jutos iedvesmota beidzot saņemties un izlasīt vēl kādu Raiņa lugu, jo tur ir tik spēcīgas idejas, jo tur ir domas, kas aktuālas vēl šodien. Savukār JRT izrāde ar visiem saviem deminutīviņiem un nespēju pacelties augstāk par biogrāfisku datu uzskaitījumu šo vēlmi noraka, jo man beidzot bija par daudz. Tā vietā, lai smeltos no izrādes jaunu iedvesmu un jaunas atklāsmes, es sapratu, ka tuvākajā laikā Raini lasīt negribēšu.

Iespējams, ka šo lietu vēl varētu glābt, ja izrāde nebūtu tik bezdievīgi gara. Kā Rainis saka Aspazijai: “Kad tu dzer un piecas stundas mani rāj, es tik ļoti sagurstu.” (Citēju no atmiņas, atvainojos, ja neprecīzi) Tā arī man ar šo izrādi – ja uz mani trīs ar pusi stundas runā kaut ko tādu, es sagurstu. Nevajag tā.

Ne reizi vien esmu dzirdējusi viedokli, ka nu jau mums tas Raiņa un Aspazijas gads ir tā kā par daudz un beidzot esmu gatava šim viedoklim arī piebalsot.
Neviļus gribas raiņaspaziju salīdzināt ar latvju zīmēm, kuras nupat ir tik daudz, ka nemanot esam iekāpuši “amerikānītī” – kā viņi savu karogu drukā uz peldbiksēm, apakšbiksēm un visam pārējām biksēm, tā arī mēs latvju zīmes nu bāžam arī uz apakšbiksēm un vispār visur, kur pagadās. Līdzīgi ar Raini – ja jau Raiņa gads, tad Rainim ir jābūt uz katra stūra, nu tā pa nopietno, lai ir līdz kliņķim.

Nākamgad mēs šito joku varētu izspēlēt arī ar citiem dzejniekiem. Piemēram, Veidenbaumu, tad mēs visi varētu katru dienu ieraut. Vai Elsbergu – varētu kolektīvi lekt ārā pa logu (jo jau tagad mazliet gribas). Varētu iet arī vēl tālāk – veltam visu gadu vienai grāmatai, piemēram, “Zaļajai Zemei”. Tad mēs to grāmatu beidzot nogalinātu par vienu un visām reizēm.

Piedodiet, bet Jaunais Rīgas teātris man nogalināja Raini.

Vērtējums:
5/10 (savukārt aktieri ir droši pelnījuši visas 10 balles)


Labāk es nespētu uzrakstīt. Baiba Broka tiešām bija lieliska. Bet nu tās trīs ar pusi stundas..Nedaudz par daudz bija.

Un viena lieta, kas šodien sāka nedaudz satraukt. Abām rokām sāka tirpt pirksti. Tikai mazais un zeltnesis. Visdrīzāk vienkārši pārāk daudz sēžu. Ir jāatsāk vairāk kustēties - staigāt, braukt ar velo. Ar visiem atvaļinājumiem un dzīvi laukos ir bijis mazāk laiks un spēks kustēties. Jācenšas sevi izvilkt ārā no dīvana un mājas.
This page was loaded Dec 5th 2024, 6:34 am GMT.