Vakar:
Darbs, darbs, darbs.. Visu dienu vai nu es pie bosa, vai boss pie manis. Ja godīgi, tad nepamaniju, kā laiks paskrēja. Mēs aizvien vairāk abi darbojamies kā komanda - kad vienam pietrūkst idejas, tad otram tās parādās, ir iespēja paskatīties uz dažādiem jautājumiem no dažādiem skatu punktiem. Ja godīgi, man tas patīk.
Pēc kursiem Anna uzzvanīja un pateica, ka pastaigās pa veikaliem, kamēr es darbā. Sarunājām satikties jau pie mājām. Ērti un labi abām - katrai bija savs laiks.
Vakariņām izdomāju nemocīties - vārīti kartupeļi, sēņu mērce (jo zinum ka Annai garšo sēnes :) ) un tomātu-sīpolu salāti. Mamma pasmējās, ka baroju Annu tā, kā pie viņiem mājās. Bet ko lai dara - rudens ir īstais sēņu un salātu laiks. :))
Pēc tam izdomāju uzcept sāļās vafeles no griķu-kvinojas miltiem. Maizes vietā ļoti labi noder, turklāt mans prāts to uztver kā našķi. :) Annai arī iepatikās šī ideja. Parasti jau visi pieraduši, ka pufīgās vafeles ir saldas, bet es cepu arī nesaldas. Turklāt papildus ekstra ir Ilzes pulveri. Savulaik Ivaram ar Annu biju tos aizvedusi. Nezinu, vai viņi tos izmantoja, bet šoreiz Annai ierādīju, kā es tos izmantoju. Redzēju, ka viņai radās interese par to visu. Viņa norunāja, ka šāda panna būtu ļoti laba - no rīta sacep ātri dažas vafeles un visiem ir brokastis. :)
Tā kā iepriekšējā vakarā ļoti ilgi ar Annu runājām, šovakar es biju pirmā, kas lūza nost. Kamēr slīgu miegā, viens blakus tv skatījās, bet otrs kaut ko citā istabā facebook čatoja.
Bet galvenais - kaķis mīlīgāks. Beidzot viņai dusma pārgājusi. Mīlīga un jauka. :D Ja godīgi, tad šobrīd jau ir tik grūti iedomāties, kā būs tad, kad viņas nebūs. Pa šiem 14 gadiem visus viņas niķus un stiķus pazīstu. Jau paskatoties uz viņu varu noteikt noskaņojumu. :D Zinu, kad labāk nelīst pie viņas, zinu, kad droši viņu var pamurcīt. Un ir labi, kad viens guļ pie vieniem sāniem, bet otrs pūkainītis - pie otriem. :D



šodien:
Beidzot atkal saulīte, siltums. Nemitīgs rudens.. jau paguru no pelēkā laika. Turklāt pelēks laiks krietni vairāk rada visādas drūmas domas. Tiklīdz saulīte sāk spīdēt, tā gribas kaut kur iet, kaut ko darīt, kustēties un rosīties. Garastāvoklis ir priecīgāks.
Darbā var just pilnmēness ietekmi. Atkal lielā devā visādi murgi, murdziņi, sviesti un sviestiņi. Muitnieki izdomājuši streikot, līdz ar to saprotama viņu iepriekšējā aktivitāte dažādu vēstuļu veidā. Ar DLTSA datuma noteikšanu arī visādi pigori - katra puse sāk ieņemt pozu - tad mēs nevaram, nē, jums jāvar... Pfff.... pilnmēness!
Kā jau ierasts, arī šodien daudz laika pavadīju ar bosu. Laikam jāsāk pieņemt, ka tā ir norma, un nav ko brīnīties katru dienu par to, ka tā notiek. :) Kara cirvji aprakti, tagad ir komanda.
Beidzot atradu arī viesnīcu mūsu pēdējai naktij Romā. Jā, varbūt ir nedaudz tālāk, nekā gribētos, bet vienalga - var mierīgi aiziet līdz tai, izskatās patīkama un atsauksmes arī ir labas. :) Bet tagad atradu jaunu "problēmu". Izdomāju, ka pirmā nakts Romā tomēr ir pārāk dārgā viesnīcā. Jāpameklē nedaudz lētaka, jo gribas samazināt brauciena kopējos izdevumus. Šodien daudz laika pavadīju, meklējot alternatīvu. Šādi tādi varianti ir parādījušies, bet vēl jāapskata citās vietās. Varbūt kāda pērle uzradīsies. Turklāt vēl ir jāsameklē vilcienu saraksti un jānopērk biļetes, kā arī jānopērk biļetes uz Vatikāna vakara apmeklējumu. Vēl ir daudz sīkumu, kas jānokārto pirms brauciena. Zinu, ka izdosies viss, un panikai nav pamata. Tikai reizēm pagurstu no meklējumiem. :D No otras puses - jau tagad gribu nākamo braucienu plānot. Varbūt tomēr aizbraukt beidzot pie Lindas? Viņa jau vairākas reizes aicināja, tikai es visu laiku atlieku uz vēlāku laiku. Varbūt tomēr jāpaskatās, jāpaplāno...? Jā, saprotu, ka tas būtu garāks atvaļinājums projām no mājām, bet no otras puses.. viņai būs prieks un man arī.. :)
Dienas prieks - paciņas. Jāsaka, kā ir - lai arī ne man, bet forši. Es sapratu, kāpēc man patīk paciņas saņemt - tie katru reizi ir kā mazi Ziemassvētki. Saņem, atnes mājās un ar nepacietību ver valā. :) Astrai un Olgai būs prieks arī par saņemtajiem labumiem. :))