Kamēr biju laukos, bija pilnīgi skaidrs dienas plāns - piecelies, brokastis, darbs, atbrauc atpakaļ, atpūties.
Toties mājās svētdienas rīts var vilkties bezgalīgi ilgi - iekārtojies ar savu kafijas krūzi dīvānā vai gultā pie tv, nekur nesteidzies. Arī šis rīts bija tieši tāds - ilgs rīts pie tv, lai noskatītos daudzus raidījumus, kurus pa nedēļu nesanāca laiks noskatīties.
Pēc tam pieķēros mājas darbiem - mazgāt veļu, gludināt to, sakārtot māju.
Duksis joprojām kaut kāds nesaprotams. Parasti viņai tomēr atmaiga sirds, bet šoreiz viņa diezgan ilgi tur ļaunu prātu. Negrib nākt man blakus gulšņāt. Pati pa stūriem vien tusē. Bet nu, lai jau viņai tiek. Ja negrib, tad neko jau nepiespiedisi.
Var jau būt, ka kaķis jūt manu depresīvo noskaņojumu. Kaut kā pirms dzimšanas dienas uznākusi grūtsirdība. Kas es esmu, ko esmu sasniegusi, ko gribu sasniegt, ko vispār gribu šajā dzīvē. Tā teikt vecums nenāk viens. Iekāpt citā gadu desmitā... Ir kaut kāda paaugstināta atbildības sajūta.
Ceru, ka tas pāries...
Kas vēl? Ak, jā! Kāds no kaimiņiem ir izdomājis nožogot daļu pagalma. Pēdējā laikā pārāk daudz svešu auto ir savairojies mūsu ielā un pagalmā. Pašiem nereti vairs nav kur savu auto nolikt. Turklāt tie svešie nereti diezgan nekaunīgi uzvedas - nomet auto kur un kā pagadās.
Tāpēc es saprotu, ka kādā brīdī kādam tas viss var pamatīgi sakāpt uz nerva. Šodien centīgi vīrs betonēja stabiņus, krāsoja tos, vilka ķēdi. Nez, cik ilgi tas viss stāvēs? Gan jau kāds vandālis atradīsies, kuram nepatīk, ka kāda teritorija tiek norobežota.
Kas vēl? Turpinu vitamīnu tūri. Pa nedēļu ļoti pieradu, ka katru dienu dzeru svaigi spiestu sulu. Tagad arī mājās to dzeram. Pie sevis smejos, ka tādā veidā patērējam diezgan daudz dažādus augļus un dārzeņus, turklāt zināms labums arī organismam ir. Rudens un ziema ir gara, vitamīni ir vajadzīgi!