Ņemot vērā to, ka rīts bija saulains, nolēmām ar tēti aizbraukt parakt kartupeļus ar dakšām līdz agrai pēcpusdienai. Kamēr esmu laukos, ir jāpagūst izdarīt maksimāli daudz.
Tikko iekāpām mašīnā, lai brauktu, atbrauca Ivars ar bērniem. Kaut kā diezgan saspringti tas viss bija. Ivars laikam negaidīja, ka mēs būsim tik steidzīgi, ka mēs nebūsim viņus pabrīdinājuši par to, ka šodien paredzēts rakt kartupeļus. Kaut kāda neveikluma sajūta bija. No otras puses - tā rakšana mums tāda lēna šoreiz bija paredzēta, turklāt vēl vakar vakarā nebija 100% pārliecības par to, ka tiešām raksim, jo lietus jau ir tāda lieta, ko šogad ir ļoti grūti paredzēt.
Ivaram ar bērniem izdevās sagādāt patīkamu pārsteigumu - saņēmu jau pirmo dāvanu un puķes. Anna tiešām iepriecināja ar šādu krāšņu pušķi. :) Un dāvana arī ļoti noderīga un praktiska - maniem ceļojumiem ļoti noderīga mugursoma.



Pie reizes atveda arī no poļu interneta veikala atnākušos apavus. Smukas kediņas un kurpes man atnāca. Tādas ļoti romantiskas, puķainas. ;) Galvenais, lai labi ievalkājas. :))
Bet, atgriežoties pie dienas galvenā notikuma - diena ar tēti kartupeļu vagās. Izrakām lielāko daļu - palika tikai pats slapjākais gals neizrakts. Tur, kur zemāk, vairāk sapuvušu kartupeļu. Turklāt varēja redzēt, ka saimes lielas, līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ja būtu sausāks gads, tad kartupeļu būtu tik daudz, ka nevarētu visus apēst. Bet šogad viss ir savādāk - būs jāvaktē, lai nesabojātos.
Ar tēti daudz par ko runājām, bet visvairāk pārsteidza viņa atmiņas par laiku pirms 40 gadiem. Esot aizgājis uz darbu un tur visi zinājuši, ka drīzumā es piedzimšu. Tā kā piedzimu ap 10 rītiem, tad visi nākuši un sveikuši. Ap pusdienām jau palaida mājās tēti, lai var aizbraukt pie mammas. Sestdienas rītā esot paņēmis Ivaru un aizbrauca uz Ilūksti pie mammas vecākiem. Gribējis sagādāt pārsteigumu, bet Ivars paguvis pirmais izpļāpāties, ka māsiņa piedzimusi. Vecāmamma esot nokāvusi vistu un uzvārīja buljonu, ko svētdienā tētis aizveda mammai uz slimnīcu. Bet sestdienas vakarā tētis ar mammas vecākiem esot dzēruši konjaku par godu manai piedzimšanai. :)
Ja godīgi, tad negaidīju, ka tētis pēc tik daudz gadiem tik detalizēti atcerēsies manu piedzimšanu. :) Bet no otras puses - es jau viņam biju ļoti gaidīts bērns, viņš dikti esot gribējis meitu. :)
Pēc tam vēl par daudz ko citu runājām un turpinājām rakt kartupeļu.
Ja godīgi, šobrīd ļoti novērtēju šo iespēju pavadīt laiku kopā ar viņu sarunās.


Krietnā pievakarē izbraucu uz Rīgu. Kaut kā ar lielām skumjām šis ceļš bija. Jā, ilgojos pēc mājām, pēc mīļotā, galu galā kaķa. Bet daļa sirds katru reizi paliek laukos pie vecākiem. Gribas viņiem palīdzēt vairāk, bet sanāk tikai tik daudz, cik sanāk. Nē, nu es saprotu, ka tāpat jau braucu pietiekami bieži un palīdzu daudz, bet pašai šķiet - par maz, daudz par maz..
Rīgā ierados jau tumsiņā. Un ir tik labi atkal būt mājās, ieritināties tik mīļā azotē. Un es redzu, ka viņš arī ļoti priecājas par manu atgriešanos. No otras puses man ļoti patīk tas, ka viņš nečīkst (vismaz skaļi) par manām nedēļas nogalēm vai atvaļinājumiem laukos. Viņš jau visu saprot.
Duksis un mazkaķis ir vēl divas lietas. Jā, pa šīm dienām mazkaķītis dikti iekrita sirdī, tāds utji-putji. Bet Duksis atkal ir ņēmis pie sirds manu prombūtni. Atkal uzmetusi lūpu sēž stūrī un negrib nākt mīļoties. Nu, madāma ar raksturu, ko gan lai citu es saku? :)