Tā ātri var iedzīvoties depresijā - līst katru dienu.



No rīta, kad piecēlos, vēl nelija, asfalts bija apžuvis un izskatījās tomēr cerīgi. Jā, pelēks, jā, pūš pamatīgs vējš, bet nelīst.
Kamēr es lasīju trešo ābolu un bumbieru grozu, mamma salasīja avenes. Un labi vien bija, ka vispirms devāmies uz dārzu, nepagāja nemaz ne tik ilgs laiks un sāka līt. Tētis vēl pirms lietus paguva no laukiem atvest kartupeļus. Pārsteidzoši, bet šķūnī, kas atrodas kalna galā, jau pamazām sāk parādīties ūdens - sāk sūkties iekšā gar malām. Zeme ir pārāk slapja, lai spētu tikt galā ar visu lielo ūdens daudzumu.
Nu, ko.. ja līst lietus, tad skaidrs, ka ir tikai sulu diena. Tiesa, šodien sulu diena kaut kā arī ne pārāk laba sanāca. Vispirms viena trīslitru burka saplīsa, kad centos ielikt to ūdenī. Sen tā nav bijis, bet nesapratu, kāpēc tā. Tad atklājām, ka konkrētā veida vāciņu vairs nav. Sūtīju tēti uz veikalu. Kad jau sula bija gatava, viena burka neļāvās aizvēršanai. Aizskrūvēju pirmo vāciņu, it kā turējās labi, bet, tiklīdz apgāzu uz sāna, vāks nomuka. Labi, ka ar verdošo sulu neviens neapplaucējās. Lieku otro, skrūvēju, paceļu un jūtu, ka vāciņš neturas. Atzinu, ka burka vainīga, noliku malā - kas neder metāla vāciņam, derēs plastmasas - būs labu labā burka kāpostiem :D. Pēc tam vēl viena burka izmeta līdzīgu joku, un atkal kāds litrs - pusotrs izlija. Žēl, ka izlaistīju, bet vismaz 15 litri atkal ziemai ir sagatavoti. Paironizējām jau ar mammu, ka šodien nav laba diena.
Pēc pusdienām savācāmies un braucām uz dzīvokli, jo dārzā jau vienalga šodien nevar ielīst. Tiesa, pēc pāris stundām noskaidrojās un saule pat uzspīdēja, bet ko tas līdz, ja atkal ir peļķes dārzā.
Tā kā beidzot ir brīva pēcpusdiena, nolēmu pieķerties viesnīcas meklēšanai. Šobrīd pietrūkst tikai viesnīca Romā. Viss, kā parasti - jo vairāk lasi, skaties, jo grūtāk izvēlēties. Nospļāvos un nolēmu rīt mājās to atrast.
Toties šovakar ar vecākiem daudz runājam. Mamma jau nopūtās, ka rīt vakarā viņi atkal divatā paliks - jau paguva pierast, ka esmu es. Ja godīgi, tad es pati nemaz nepamanīju, kā šī nedēļa paskrēja. Daudz visādu darbu un darbiņu darīts, līdz ar to laiks strauji kusa. Tiesa, viena lieta šeit gan ir labāk jūtama, salīdzinot ar pilsētu - lietainais laiks uzdzen depresiju. Redzi, kā viss pludo dārzā un kļūsti grūtsirdīgs.
Pilsētā tomēr viss ir savādāk...
Bet, lai viss nebūtu tik skumji.. Mazais žurkulēns ir riktīgi foršs. Šodien viņš vispirms mani apšņāca tajā brīdī, kad glaudīju viņa māmulīti, bet vēlāk, kad sāku arī viņu glaudīt, sāka laizīt manu pirkstu un vieglītēm kost.:) Tomēr apsveru domu, ka varētu pamēģināt viņu atvest pie mums... Dikti jau tas lutausītis-sprogausītis iekrita sirdī. :D Duksim gan jau būs viedoklis par šo, tomēr oktobra beigās, kamēr būšu mājās, varētu paskatīties kā abas sadzīvos. Sīkā jau varētu būt aptuveni 9-11 nedēļas veca uz to brīdi. Vēl ir laiks padomāt, paskatīties...