Naktī lija. No rīta, pēc tam kad tētis jau bija aizbraucis sēnēs, atkal sāka pamatīgi līt. Pie sevis nošķendējos par to, ka atkal nevarēs ielīst dārzā un pagriezos uz otras auss. Toties pusdeviņos, kad pamodos, jau sāka skaidroties.:)
Aizbraucām, mamma atkal ķērās pie sēņu tīrīšanas, bet es iebridu dārzā pakaļ burkāniem. Rauju burkānus un gribas raudāt. Tāds žur-ļuļ-ļuļ dārzā. Burkāni reāli ūdenī stāv, kājas grimst līdz potītēm un dziļāk. Sāku ar vienu bļodu, kas domāta ikdienas sulas litram, bet beigās izrāvu divas trešdaļas burkānu, lai saulē un vējā žūst - varbūt līdz vakaram varēs ienest pagrabā.



Tētis no rīta bija sagatavojis trīs grozus ābolu un bumbieru. Es gribēju salasīt bumbierus, ko vējš notrauca un domāju, ka varbūt kāds pusgrozs sanāks. Mhm! Kā tad! Salasīju pilnu grozu un vēl palika uz zemes guļot. Tā kā četri grozi dienā ir mūsu iekšējais limits, lai neviens ar sulas gatavošanu nebūtu "beigts", tad ķēros trauku gatavošanai un sulas spiešanai. Kopā sanāca 21 litrs. Būs ko ziemā dzert. Turklāt šoreiz virumā vairāk ir bumbieru, līdz ar to skaidrs, ka šī sula būs saldāka un gardāka. :D
Kamēr plosījos ar sulām, atsevišķos brīvākos mirkļos aizskrēju līdz dārzam. Izrāvu atlikušos burkānus, evakuēju arī visas atlikušās galda bietes. Mamma ar tēti novāca pupiņas. Tētis vēl bija aizbraucis līdz laukiem pakaļ kartupeļiem. Izrādījās, ka ceļu pagasts ir salabojis un tagad atkal pāri upītei tiekam pāri. Jācer, ka lietus vairs nebūs tik stiprs un neizskalos atkārtoti šo ceļu.
Tā ka šodien mums bija lielā žāvēšanas diena - nevar taču slapjus dārzeņus nest uz pagrabu. Tāpat jau skaidrs, ka slikti viss glabāsies, ka nāksies vairākas reizes pārlasīt, bet vienalga, ir laba sajūta, ka dārzā ir palikuši tikai puravi, kāposti, nedaudz baziliks, ķirbji un kabači. Ja vēl rīt 'nostāvēs diena', tad atkal varēs visu iznest pažāvēt un vakarā jau mierīgu sirdi bērt kastēs un arodos. Divus ķirbjus šovakar jau arī atvedām uz dzīvokli. Uzlikām uz palodzes, lai silst.
Bet vispār diezgan smagi ir skatīties uz dārzu. Ūdens stāv, grāvis pilns ar ūdeni. Varbūt reizēm pavasaros, kad kūst sniegs esmu redzējusi grāvī tik daudz ūdens, bet vasarā un rudeņi tur nekā nav. Šis gads ir izņēmums. Kā mamma teica - nevienu kultūru šogad nevar novākt pareizajā laikā un veidā. Viss notiek zagšus. Izdevās kaut ko paķert, labi. Nokavēji īsajā mirklī bez lietus kaut ko izdarīt -gaidi nākamo "logu", kad lietus nebūs paredzēts. Baisi.
Un baisi ir arī globāli - izskatās, ka šogad daudzi ne tikai nevarēs novākt ražu, bet arī ziemājus iesēt. Smags gads...
Vēl šodien sasmaidījos par to, ka, iespējams, mazajam kunkulītim, ko kaķe dažas dienas atpakaļ atveda uz mājām, būs mājas mūsmājās. Aizsūtīju mīļotajam bildi ar sprogausīti.



Norunājām, ka Dukša reakcija nav prognozējama un varbūt tomēr lai nu paliek kaķītis laukos. Pēcpusdienā ar mīļoto atkal sazvanījāmies un viņš ierosināja, ka varbūt varam pamēģināt tomēr šo murmulīti paņemt pie sevis, paskatīties, ko Duksis darīs. Ja nevarēs sadzīvot, tad viņš varētu pie sevis darbā kaķi izmitināt. Galu galā tur taču Maška dzīvoja,kad viņš nopirka tās telpas. Nolēmām, ka neraustīsim kaķi, kamēr viņš pie mammas pupa un līdz mūsu atbraukšanai oktobrī. Tad skatīsimies, kā būs. Galu galā vēl ir laiks - kaķa bērnam šobrīd vēl nav vairāk par piecām nedēļām. :)
Un vēl šodien mājās jau ir visi staigājamie un skrienamie apavi - mīļotais savāca lielo kasti no pakomāta. :) Forši! Svētdien jau varēšu iziet testa gājienā ar jaunajiem Keen. :)