Ja saule spīd, tad nedrīkst sēdēt klēpi rokas salikušai. Nu, un, ka svētdiena! Šogad jau vasara tik štruntīga bija, ka bez variantiem, ja ir smuka diena,jābrauc rakt kartupeļi.



Aizbraucām ar vecākiem uz Kazīšiem. Protams, ceļš pāri upītei joprojām nav salabots. Otrs ceļš - normāls, tikai tāda milzīga peļķe pie Alda mājām. Lēnītēm, prātīgi var pārbraukt, bet, ja godīgi, sirds straujāk sāka pukstēt tajā brīdī, kad braucu pāri.
Par kartupeļiem runājot.. eh.. Atliek vien nopūsties. Ja būtu sausāks gads, būtu tāda kartupeļu raža! Bet šogad nekas daudz nav. Tur, kur zemāk, nekā nav vai ir mazi un daudzi iepuvuši. Kur augstāk - ir pat diezgan smuki kartupeļi.
Bet vispār - diezgan skumji - pavasarī esi salasījis sēklas kartupeļus, iestādījis, ravējis, vagojis, bet beigās..čiks. Zinu, ka ir cilvēki, kas pat negrasās vairs rakt kartupeļus. Neatmaksāsies veltītās pūles. Baisi..
Tā kā kartupeļu vagās nav daudz, tad diezgan raiti rakšana vedās. Pusi gabala (4 pa divām) norakām. Vismaz prieciņš, ka iesācīts ir. ;)
Pie reizes, izmantojot skaisto laiku, nolēmām pupiņas vākt. Sākās viss kā joks, bet beigās tomēr sarāvām un visu pabeidzām. Vismaz pupiņas pie vietas un varēs jau žūt. Jāizmanto labais laiks - jāvāc viss, kamēr var, kamēr laikapstākļi ļauj.
Traktoru tētis atstāja pie Alda. Sen nebiju redzējusi viņu. Agrāk Ivars ar Aldi daudz tusēja, bet tad, kad katram sava dzīve un Aldis sāka dzert, ceļi pašķīrās. Man prieks, ka Aldis pēc tēva nāves atmeta dzeršanu. Iebiedēja tēva nāve. Tagad strādā vecāku mājā. Malacītis.
Bet pret Pēteri man ir dalītas jūtas. Joprojām. Tik daudzi gadi pagājuši, bet zināma sāpīte man joprojām ir palikusi. Bet nu.. kas pagājis, pagājis, nav ko to vairs cilāt.
Pēc garas un pamatīgas darba dienas vakarā sajutu, ka galva sāk čīkstēt. Baigi nelaikā tas būtu, jo pa šo atvaļinājuma nedēļu tik daudz ko gribu izdarīt... Cerēšu, ka tomēr pačīkstēs un pāries.