Pat ja divas tabletītes nepalīdz, tad tomēr ir cerība, ka kārtīgs un ilgs miegs var palīdzēt tikt galā ar sāpēm. Nu, labi, man bija arī viena cita cerība - ja divas dienas sāp, tad tomēr maz ticams, ka sāpes vēl uz trešo dienu saņemsies. Jā, no rīta jutu, ka galva iepriekšējās dienās sāpēja. Tomēr tā ir neaprakstāmi laba sajūta, kad galva nesāp. Jā, šādā "othodņaka" dienā, vēl jūtos nedaudz neadekvāta, tomēr zinu, ka tas ir pārejoši un viss būs labi.
Tā kā šodien jau biju spējīga kaut ko darīt, turklāt šodien ir arī pēdējā diena pirms likuma grozījumi stājas spēkā, pacentos uzrakstīt garo rakstu, ko nosutīt lid. Agrāk rakstus uztvēru zināmā mērā kā apgrūtinājumu, bet tagad saprotu, ka tas man pašai tomēr palīdz. Ja nopublicē, tad ir cerībā, ka cilvēki lasīs un daudzas lietas viņiem kļūs skaidrākas, līdz ar to būs mazāk jautājumu.
Šodien beidzot sākās remonts pirmajos trijos stāvos. Un nemaz nepārsteidza tas, ka nostrādāja signalizācija. Diemžēl mēs joprojām vari cepināties par cilvēki apzinīgumu un evakuēšanos. Un atkal redzam, ka viss līdz galam nav atstrādāts. Nu, kā gan var evakuēties uz iekšpagalmu? Kāpēc nav aktuālie evakuēšanās plāni. Protams, var cerēt, ka viss būs labi un nebūs nepieciešamība evakuēties, bet atstāt tikai garo ceļo kā vienīgo opciju tiem, kas sēž augšā.. Maigi sakot, neapdomīgi. Tomēr ļoti ceru, ka šis jautājums saistībā ar remontiem tomēr tiks sakārtots.
Bet, ja par patīkamākām lietām - šodien saņēmu daudz Ilvera zvanu. :) Tētis šodien bija sodījis bērnu un atstājis bez interneta un tv. Tāpēc nācās lasīt un rakstīt..un man zvanīt. :) Pačalojām ar bērnu par viskautko. Mani priecē tas, ka viņš man uzticas. Šodien kā lielais noslēpums tika atklāts tas, ka viņam viena meitene šodien atzinās, ka viņu mīlot. :)) Jautāju viņam, vai viņam tā meitene patīk. Teica, ka jā. Izstāstīja, ka viņš jau pavasarī viņai esot atzinies patikšanā, bet to kaut kā uzzinājuši citi bērni un dikti vilkuši uz zoba. Tāpēc viņš nolēmis, ka nebūs nekā. Bet redz tagad meitene spērusi pirmo soli. ;)
Protams, 10gadīgo attiecību drāmas ir nedaudz uzjautrinošas un mīlīgas, bet tajā pat laikā, jāsaprot, ka bērni šajā vecumā var būt apzināti vai neapzināti ļauni, līdz ar to arī pret 10gadnieka attiecību drāmu tuviniekiem jāizturas ar attiecīgo izpratni un cieņu.
Vakarā atkal satikāmies pie tuneļa ar Annu un gājām uz mājām. Atkal skaists pušķis mājās tika atnests. ;) Patiesībā, labi, ka viņai patīk šie kursi - iemācās visādus jaunus knifus, apgūst jaunas tehnikas. Un gala rezultātā būs arī papīrs galā, kas nav mazsvarīgi.
Tā kā pa dienu jau mīļoto bijām sazvanījušies attiecībā uz vakariņām, tad liku arī Annai priekšā ideju par suši vakariņās. Viņa neiebilda. :D
Atnācām mājās un ātri izvēlējāmies pasūtāmo komplektu. Šoreiz pasūtījām tur, kur mīļotais par labiem atzina kebabus. Es biju nedaudz skeptiska, bet nu, ja viņš tā izdomāja, tad kāpēc gan nē. :)
Tā nu mēs izsalkuši sēdējām un gaidījām pusotru stundu, kamēr atbrauks mūsu vakariņas. Bet, ja godīgi, tad bija tā vērts!



Suši bija daudz un gardi, un galvenais - svaigi. :) Ne sliktāki kā edosuši. Tiesa, mēs bijām pārvērtējuši savas spējas - no 96 gabaliem apēdām tikai divas trešdaļas. :D Pūtām, elsām, bet vairāk apēst nevarējām. :D Tāpēc loģiska izvēle bija pēc tam iziet pastaigā. Aizdevāmies visi trīs uz Lucavsalu. Neskatoties uz to, ka jau tumšs bija, Lucavsalas abos galos bija pietiekami daudz atpūtnieku. Aktīvajā zonā cilvēki spēlēja volejbolu, bet otrajā pusē trīs kompānijas cepa gaļu. Patiesībā riktīgi foršas tās gaļas cepšanas vietas iekārtotas - pie katra "katla" soliņi un miskaste. Turklāt viena otrai kompānijas nekāpj uz galvas - pietiekami liels attālums, lai netraucētu viens otram.
Bet mēs riktīgi forši izstaigājāmies. Apmierināti atgriezāmies mājās un likāmies uz auss.

Bet te priekam dažas bildes ar Annas darbiņiem: