Viss, kā parasti. Kad jābrauc uz laukiem, nevaru izkasīties no Rīgas, kad jābrauc uz Rīgu, nevaru izkasīties no laukiem. Biju domājusi, ka izbraukšu ap pusdienslaiku, bet izbraucu tikai pēcpusdienā. Lēnā garā visu vācām dārzā - ogas, kartupeļus, burkānus, salātus, gurķus.. Riebjas krāmēties steigā. It kā velku garumā to laiku, lai tikai ilgāk būtu laukos, jo tur ir labi. Tā kā mājās nebiju jau pusotru nedēļu, tad, protams, ārkārtīgi gribējās arī mājās. Tik ļoti ilgojos pēc mājām, ka pilnīgi puņķi un asaras..
Un braukt no vecākiem arī negribas, jo šobrīd ļoti kāri tveru katru dienu, ko esam pavadījuši kopā. Un, projāmbraucot, ir puņķis un asara, jo nezinu, vai šī gadījumā nav pēdējā reize, kad viņus redzu dzīvus. Zinu, ka tas viss ir murdziņš, bet.. neko nespēju ar to izdarīt. Pārāk bieži mamma par to runā. Nē, ne jau kā mirtante, bet vairāk kā faktu - ka ir jau daudz nodzīvots, un ka ir pateicīga par katru rītu, kad pamostas...
Nu, grūta man šī ceļošana starp divām mājām ir. Kad esmu vienā vietā, pietrūkst otra..
Un vēl, neskatoties uz to, ka gan tētis, gan mamma teica, lai nogriežu un atvedu puķes, šoreiz visas skaistās puķes palika dārzā, bet man..man bilde telefonā! :D



Bet mājās.. mājās kārtība jāievieš, jo divi nodzīvojuši pusotru nedēļu bez manis. Un abi bezgala priecīgi mani redzēt. Duksi, kā parasti, vispirms norāj, bet tad lien mīļoties. Arī viņa ilgojas... :)