Diena, kad rīts pilnīgi atšķiras no vakara. No rīta līdz pievakarei darbs, darbs, darbs dārzā. Pieķēros dobei pie akas. No vienas puses šī dobe ir visvieglākā, jo ir gana blīva, daudz dažādu ziemciešu, kas blakus draudzīgi aug. No otras puses man šī dobe ne pārāk patīk, jo tā ir tik blīva, jo ir tas skujenis, kas ir ass. Un nepatīk tas, ka odi metas virsū, jo dobe ir aizvējā un ēnainā vietā (vismaz dienas pirmajā pusē). Ravēju un domāju par to, ka kādreiz šajā dobē bija daudz margrietiņu - baltas, rozā, sarkanas. Tagad palikušas izturīgākās - baltās. Lai arī iekšēji šķendējos par skujeni, tomēr nevar noliegt - pavasarī tas labi izskatās kopā ar primulām, zilsniedzītēm, muskarēm un sniegpulkstenīšiem. Nevar saprast, ko darīt ar to skujeni. Tieši pavasara smukuma dēļ negribas rakt ārā, bet vasarā viņam ir grūti, jo lielie laksti nosedz pamatīgi.
Un vēl nepatīk šīs dobes tā daļa, kas ir tieši pie balkona. Jo tumšs tur ir. :D Un atceros tos cāļus, kas dzīvoja zem balkona. Un vasarā viņi sprāga, tāpēc nācās viņus aprakt. :>
Dobi izdevās diezgan raiti izravēt, pati pat pabrīnījos, tāpēc pēc fiksajām pusdienām pieķēros priekšējai dobei. Gribējās dālijas, rozes atbrīvot no nezālēm un tālāk jau sakārtot īrisu stūri. Nezinu, kāpēc, bet šī dobe kopš bērnības man ir bijusi vismīļākā ravēšanas ziņā. Zeme mīksta, patīkama. Visam var labi piekļūt klāt. Tiesa, skudras kož. :D
Visu gan izravēt šodien nepaguvu, jo jābrauc bija uz Daugavpili uz Aivara 55 dzimšanas dienas svinībām. Skaidri atceros viņa 33. Toreiz man šķita, ka tas ir ļoti, ļoti, ļoti daudz. Pašai bija gandrīz 18 tolaik, un viss, kas ir virs 30 šķita tālu un vecs. :D Tagad jau saprotu, cik muļķīgi bija tā domāt. :D Nu jau viņam 55. Svinības nekādas lielās nebija - Liene, Kārlis, visas trīs mazmeitas, Simona bez Stasika, jo viņš Rīgā Juzikam darbā palīdz, Ziga, es. Ilvers tusējās ar Lienes meitām, bija atvesta arī Zlata (jau tik liela meitene! :)). Pirmo reizi redzēju arī Jankas vecāko dēlu Dominiku. Laikam jau pie Lienes ir tāda kā bērnu izbraukumnometne. Nu, jā, Lienei ar Kārli ir māja ar lielu dārzu, žogs priekšā, Liene pati mājās. Visi vairāk vai mazāk tiek pieskatīti. Vecākiem galva nesāp. :D
Bet, atgriežoties pie dzimšanas dienas.



Patiesībā sirsnīgi pasēdējām. Atklāju Simonu. Jau purniņu grāmatā man patika viņa, viņas izteiksmes veids, humoriņš. Un tagad sapratu, ka viņa tieši tāda arī ir dzīvē. Saulstariņš. Un vēl, skatījos uz Lieni un Simonu un sapratu, ka viņas kaut kur ir līdzīgas. Vizuāli līdzīgas. :D
Kārlis gan ir mainījies. Agrāk trieca daudz visādus jokus un muļķības, tagad ir tik nopietns, nosvērts, mazrunīgs. Pat nedaudz bail viņam tuvoties. Ir sajūta, ka ir tāda kā robeža starp viņu un pārējiem, kas nav pati tuvākā ģimenes daļa.
Bet kopumā ņemot - vakars bija jauks un bija forši kopā ar viņiem visiem pasēdēt, papļāpāt. Tiesa, tas, ka nāca virsū riktīgs negaiss, tomēr rosināja mani savākt Ilveru un braukt uz laukiem.
Visu ceļu ik pa brīdim kaut kur nedaudz palīņāja. Bet pirmo zibeni ieraudzīju, kad biju uz kalniņa pie Aizkalnes pagrieziena. Tumšs, zibens, tukšs ceļš, guļošs bērns mašīna.. Nedaudz biedējoši. Tomēr veiksmīgi paguvām atbraukt. Ienācām dzīvoklī un pēc dažām minūtēm sāka līt, bubināt un midžināt. Ievēlāmies gultās un Ilvers zibenīgi aizmiga, bet es vēl kādu stundu skatījos programmiņā, kur zibens iespe. Labi, ka ne pie babas, ne pie mūsu mājas nespēra.
Un beigās vēl maziņš prieciņš par Lienes izdomu. Visādas mazās rotaļlietas Liene sakārusi kokos. Tā visas mantiņas tagad priecē ikvienu dārza apmeklētāju, mājā nav kaste ar rotaļlietām, kas mētājas un neviens ar tām nespēlējas. :))