Un tomēr labi, ka vakar nekur nebraucām. Tomēr diena bija pietiekami piesātināta un mēs abas ar mammu nogurām.
Atkal tāds nedaudz lēns rīts, lai savāktos, sapostos braucienam uz laukiem.
Krietnu brīdi nācās stāvēt rindā degvielas uzpildes stacijā - ne mēs vienīgās gribējām uzpildīt auto pa lēto. Kā jau parasti - atlaižu dienās garas auto rindas mūsu tuvējā Nestē. Pēc tam iebraucām vēl pie mīļotā - iedot buču. :D Un tomēr man patīk, ka viņš pienāk un sabučo mammu uz tikšanos un uz atvadām. :)
Pa ceļam daudz ar mammu runājām. Par ļoti daudz ko. Man šķiet, ka mēs šobrīd abas apzināmies, ka laika vairs nav daudz, tāpēc mamma daudz stāsta gan par bērnību, gan par jaunību, gan par saviem vecākiem, vecvecākiem, lai es to visu zinātu.
Ja godīgi, ceļš kopā ar mammu paskrēja vēl ātrāk nekā parasti. Atbraucām, uzkodām vēlās pusdienas vai arī launagu(?)un visi draudzīgi nolikāmies pasnaust. :) Tiesa, es snaudu visilgāk. Pašai bija pārsteigums, ka nogurums mani nogāza uz divām stundām laba, dziļa, veldzējoša miega. :)
Pēc laba miega var droši mesties darbos. Tētis bija salasījis zemenes, bet mēs ar mammu tās nomazgājām, noslaucījām un salikām pa kastītēm, lai salst. :) Šogad gan zemeņu nebūs daudz, jo lietus dēļ viss ļoti strauji pūst. Diemžēl.
Tā kā šodien nelija, tad nolēmām vēl tikt galā ar tējām. Jau iepriekš mammas sagatavotās piparmētru lapas salikām pa maisiņiem, tāpat arī kumelītes. Un aizgājām noplēsām jaunu kumelīšu ziedu porciju. Lai žūst! Ziemā būs garda tēja. :)
Labi būt atpakaļ.. tāds miers, klusums. Nekādas steigas un stresa. Dzīvo saskaņā ar dabas ritmu. Ideāli! Rīgā man šī miera ļoti pietrūkst. Un pietrūkst arī daba, un vienkārši iespēja iziet ārā, pasēdēt uz soliņa saulrietā.
Ir labi būt atpakaļ.