Šodien diena ceļu zīmē. Vispirms ar mammu uz Rēzekni, bet tad uz Rīgu.
Sākumā svārstījos - domāju, ka varbūt uzreiz no Rēzeknes uz Rīgu laisties, bet tad padomāju, ka ar visām mēbelēm šitādu loku mest negribas.
No rīta smuki saposāmies un aizbraucām uz Rēzekni caur Feimaņiem, Maltu. Ja līdz Feimaņiem vēl kādu laiku atpakaļ biju aizbraukusi, tad Maltā neesmu bijusi ui-cik-daudz-gadu. Kādreiz, atceros, braucām sestdienās veikalus ķemmēt ar vecākiem, arī uz Maltu. Tagad, ar pieauguša cilvēkam skatoties, saprotu, ka Malta tāds miests vien ir. :) Garš, gar ceļu izstiepts miests.
Pa ceļam uz Rēzekni, piefiksēju vairākas vietas, kur gribētos aizbraukt mierīgā garā, lai pastaigātu, apskatītu apkārtni. Vajadzēs kādreiz to izdarīt. Varbūt kāda atvaļinājuma laikā.
Rēzeknē arī sen nav būts. Kamēr mamma pa poliklīniku - kaulu blīvumu mērīt, tikmēr es devos pastaigā. Ja godīgi, tāda divējāda sajūta. Var redzēt, ka pilsēta tiek kopta un uzpucēta, bet.. tukša.. Pietrūka dzīvelīguma ielās.











Pastaigājot ap Goru, noskatījos, kur brauksim novembrī, kur auto varētu novietot.. :) Sapratu, ka tomēr biļetes mainīt uz Rīgu nemaz negribas. Brauksim uz Goru!
Klīstot pa pilsētu, netīšām atradu Sātys veikalu, par ko ļoti nopriecājos - nebūs jābrauc ar mēbelēm pakaļ gaļai. :)
Gribējās aizstaigāt arī līdz Ausmeņa kebabs, bet tuvojās jau laiks, kad mamma jāsavāc no poliklīnikas. Arī Ausmeņu atstāsim novembrim. :D
Knapi paguvu atnākt līdz mašīnai - riktīgā gāzienā iekļuvu. Toties vienlaikus ar mammu bijām pie mašīnas klāt. Apskatījām rezultātus. Mugurai pozitīva dinamika ir bijusi pēdējo sešu gadu laikā, toties gūžām nē. Iespējams, ka visi tie vitamīni, ko mamma dzēra, ir devuši mugurai zināmu labumu, tomēr jebkurā gadījumā ir jāiet pie ģimenes ārsta, lai viņš domā, ko ar tādiem rezultātiem darīt.
Uz mājām braucām caur Silajāņiem. Būtu zinājusi, ka ceļš būt tik štruntīgs, nebūtu braukusi, bet pirmie pieci-seši kilometri bija vienkārši ideāli. Toties pēc tam ar katru kilometru aizvien lielākas bedres. Biju patiesi laimīga nokļūt vispirms Silajāņos, bet pēc tam, Riebiņos, jo ceļš no Silajāņiem līdz Riebiņiem, man šķiet, ka bija pat draņķīgāks par ceļu līdz Silajāņiem. Toties bija viens skaists pluss - skaista stirna ar mazuli tieši uz ceļa stāvēja. Paskatījās uz mums un aizleca ceļa malas krūmos. Nedaudz žēl bija, ka pie rokas nebija fotoaparāts.
Atbraucām mājās, paēdām pusdienlaunagu, nedaudz atpūtāmies un sākām krāmēt mašīnu, jo vēl jau ceļš uz Rīgu priekšā. Mēbeles burvīgi ielīda mašīnā - mammai vieta arī pietika. :)
Tā kā pa ceļam no Rēzeknes un posmā no kūdras fabrikas līdz Līvāniem mašīna bija riktīgi nopērta, Līvānos iebraucu auto nedaudz noskalot automātiskajā mazgātavā, lai vismaz pieklājīgi uz Rīgu var braukt. :D
Atkal ar mammu par to un šo runājām. Pēdējā laikā tiešām daudz ar viņu par viskautko runājam. Laikam jau abām ir sajūta, ka vajag daudz viskautko izrunāt - lai man paliek atmiņā.
Rīgā iebraucām jau pavēlu, bet mīļotais mūs sagaidīja un palīdzēja visu uznest. Iekodām vakariņas un devāmies pie miera. Lai kā mammu centos pierunāt gulēt guļamistabā lielajā gultā, viņa spirinājās pretī un teica, ka dīvāns viņai ir ļoti ērts. Gandrīz sastrīdējāmies par šo, bet mamma nebija pierunājam. Tā ar tiem veciem cilvēkiem ir - ieņem kaut ko galvā un nevar nekādi pārliecināt par kaut ko.
Nogurums bija liels man, jo lieli gabali izbraukāti šodien. Bet no otras puses - ir tik labi būt atkal mājās. Lai arī mājās nebiju tikai vienu dienu, tik ļoti jau biju sākusi ilgoties pēc tām...