17.jūnijs.



Ļoti dīvaina un savāda diena.Tā kā vakarā bija plānota izbraukšana uz Varšavu, tad no rīta pamodos ar skaidru mērķi - sakrāmēties braucienam. Tomēr Inetas ziņa par Renāra Evu satrieca. Patiesībā joprojām nespēju noticēt, ka tas ir noticis. Saulstariņš Eva. Zinu, cik vārdi šajā brīdī ir bezjēdzīgi. Un muļķīgi ir jautāt, kāpēc tieši viņu tik agri aizsauca projām. Un vēl skumjāk ir domāt par Renāru un visiem četriem bērniem. Vecākie mammu noteikti atcerēsies, bet jaunākā, kurai tikko palika trīs gadi...? Tik daudz ir "kāpēc"... Un atbildes nav...
Tieši šīs ziņas dēļ ar smagu sirdi braucu projām. Pie otra sev blakus tik ļoti pierodi, ka reizēm šķiet, ka tā būs vienmēr... Bet nebūs.. Novērtēt to, kas ir šobrīd, būt pateicīgam par to.. Neizniekot laiku niekos un nejēdzīgos strīdos. Būt kopā..
Bet, atgriežoties pie dienas kopsavilkuma, savācos diezgan ātri. Neko lieku, vien to, kas tiešām vajadzīgs. Šis īsais brauciens no vienas puses sarežģīts, jo daudz kas ir ieplānots, no otras puses - viegls, jo īss.
Ap 22:30 startējām ar brāli uz Varšavu. Smējāmies, ka testējam viņa jauno auto. Patiesībā pēdējos gados mums bez maz vai tradīcija sāk veidoties - ar katru jauno mašīnu izmetam kādu loku. Ar manu aizšāvām uz Krakovu nedēļas nogalē. Ar vienu brāļa mašīnu izbraukājām Horvātiju, ar otru - Polijas ziemļdaļu, bet ar šo uz Varšavu. :D

18.jūnijs


Visa nakts - brauciens. Viss mierīgi un labi. Poļi turpina būvēt jaunus ceļus. Pavisam drīz brauciens līdz Varšavai būs ļoti ērts. Vispār, jāatzīst, ka pēdējo desmit gadu laikā brauciens cauri Polijai ir ļoti mainījies. Agrāk - šaurs ceļš, ciemats, aplis, šaurs ceļš, ciemats, aplis.. bet tagad aizvien vairāk ir braukšana ārpus apdzīvotām vietām. Malači! :) Un aizvien mazāk ir reklāmstendi. Agrāk viss vienos stendos, katrs kaut ko centās piedāvāt vai pārdot. Tagad kļūst aizvien smukāk - stendu kļūst mazāk. :)
Kamēr braucām, domāju, vai ar viesnīcu būs viss labi. Kamēr biju Ženēvā, sarakstījos ar viesnīcas cilvēkiem, apskaidroju situāciju, ka būsim nevis vakarā, bet agri no rīta un ka būs nepieciešama stāvvieta. Izskatījās, ka viņi to visu saprata, bet kaut kāda maza neuzticības deva man tomēr saglabājās.
Svētdiena, seši no rīta.. Varšava tukša un klusa, un saules gaismas pielieta. Lieliska sajūta. ;)
Viesnīcu (Residence 1898) atradām ļoti viegli. Arī stāvvieta bija uz ielas pieejama. Un puisis recepcijā arī zināja, ka mēs plānojām būt ap sešiem no rīta. Iečekojāmies un devāmies uz savu numuru. Patīkami pārsteidza numurs ar savu plašumu. Virtuvīte es visu nepieciešamo, pietiekami liels galds, lai varētu paēst pusdienas un vakariņas, dīvāni ērtākai tv vērošanai, atsevišķi guļamistaba un vannas istba ar vannu un dušu atsevišķi, kā arī tualete. :D Smējos, ka riktīgs dzīvoklis sanāk. Forši, ka logi nebija uz ielas pusi. Iekārtojāmies un nolīdām pagulēt dažas stundiņas. Nakts bija grūta, tāpēc šīs dažas stundas ir ļoti, ļoti, ļoti vajadzīgas, jo īpaši man, jo man vakars arī būs garš.
Pēc miega - veikali. Vispirms mēbeles un visādi sīkumi mums. Labi, ka jau mājās visu bijām izplānojuši, kas ir nepieciešams, bija salikts sarakstiņš, ko izprintējām. Visus sīkumus maisā saliku jau pirmajā reizē izejot Ikejai. Pēc mēbelēm gājām otrajā aplī. Gandrīz visu no saraksta paņēmu. Puķu kājas vien neizdevās nopirkt, jo visas bija izpirktas. Bet nekas, sagaidīšu, kad atkal parādīsies un tad pasūtīšu. :) Forši ir arī tas, ka viss, ko gribējās, salīda mašīnā. Nebūs nekas jāpasūta. :)
Pēc tam ierastais lielveikals. Smējāmies ar brāli, ka lielveikalā pavadījām krietni ilgāku laiku nekā Ikeā. Ja ar Ikeu tikām cauri nepilnā pusotrā stundā, tad Auchanā vairāk nekā divas stundas bija nepieciešamas. Toties visu nopirkām i sev, i mammai šo to.
Pēc iepirkšanās atpakaļ uz viesnīcu. Un atkal nedaudz miega. Protams, tāda pasnaušana no rīta un pēcpusdienā nekāda diez ko kvalitatīva nesanāca, tomēr tas ir vismaz kaut kas. Tā kā biju nolēmusi uz pirmajiem iesildītājiem neiet, varēju nedaudz ilgāk pagulēt - stundas divas.
Labi, ka viesnīcu biju izvēlējusies pēc principa - maksimāli taisns ceļš līdz arēnai un ir vieta automašīnai. Taisns ceļš patiesībā daudz vairāk bija nepieciešams atpakaļceļam, lai pēc koncerta nav pa kaut kādām mazām ieliņām jāklīst.
Protams, zināms satraukums bija par to, kā izdosies atrast arēnā ieeju, savas vietas utt. Bet šis jautājums pats par sevi atkrita - cilvēki straumītēm vien plūda uz arēnu. Man atlika vien sekot viņiem. :) Arī savu ieeju atradu ātri un sektoru nenācās ilgi meklēt. Puisim gan pajautāju, kur ir mana vieta un viņš apskaidroja principu, kā ir vietas iezīmētas. Ērti un labi! :)
Patiesībā nedaudz nožēloju, ka atnācu uz otrajiem iesildītājiem. Iepriekš biju paklausījusies šo to jūtūbē un likās, ka būs ok, tomēr lielajā arēnā kaut kā neskanēja. Vai vienkārši es nebiju gatava kaut ko tādu klausīties. Es gaidīju Coldplay..
Koncerts bija lielisks. Visu koncertu visa arēna tā arī kājās nostāvēja. Lai gan nekāda stāvēšana nesanāca - dejojām un dziedājām! :))
Jā, skaņa nebija tika laba, kā Schiller koncertā, bet emocijas.. emocijas! Mūzika, vārdi un tās mirdzošās aprocītes uzbūra neaprakstāmu sajūtu!! Jāsaka, ka šis ir viens no retajiem koncertiem, kad aiz aizkustinājuma apraudājos.
Pirmā dziesma, kas aizkustināja, bija šī:



Patiesībā jau viss slēpja šajos vārdos:
....but when I’m cold, cold
in water rolled, salt
I know that you’re with me and the way you will show
and you’re with me wherever I go
and you give me this feeling this everglow...

Bet otrā bija šī dziesma:

Aizkustināja tāpēc, ka pozitīvās emocijas sita tik augstu vilni.. Būt tur, tajā brīdī, kopā ar visiem tie tūkstošiem un dziedāt līdzi dziesmas, kas jau tik ilgus gadus ir mīļas. ;) 2002.gadā, kad telefonā melodijas vietā bija viņu dziesma Clocks, nemaz nevarēju iedomāties, ka būšu kādreiz viņu koncertā. Un tagad viss ir pa īstam! :)
Lielisks koncerts! Zinu, ka gribēšu atkal uz viņu koncertu aizbraukt. Jo tik daudz pozitīvu emociju sen nav bijis! :)
Un te gan nav Varšavas koncerts, bet no šīs tūres gan:


Pēc koncerta viss pūlis devās pāri upei atpakaļ uz pilsētu. Patiesībā forši, ka iela bija krietnu gabalu slēgta auto satiksmei, lai visi tie tūkstoši varētu ātrāk tikt pilsētā un "uzsūkties". No drošības viedokļa labi nostrādāts.
Pasmaidīju, kad daudzi pēc koncerta devās visādās mazākās un lielākās ēstuvēs nopirkt kaut ko ēdamu. :) Pazīšanās zīme, protams, bija rokassprādze. :D Daži bija arī lielos balonus no koncerta paņēmuši līdzi. Un diezgan daudziem bija pērtiķsejas rokās. ;) Savējie savējos atpazīst. :D

19.jūnijs



Atnākusi uz viesnīcu kādu brīdi vēl nespēju aizmigt, jo laimes hormoni trakoja. :D Piespiedu sevi gulēt, jo pēc divām stundām jāceļas. Tā kā pirmdienas rīts sp 7 varētu būt jau diezgan nejauks izbraukšanai no Varšavas, turklāt abiem gribas ātrāk nokļūt mājās, nolēmām izbraukt jau trijos naktī. Vēlāk secinājām, ka tas bija pareizs lēmums. No Varšavas tikām ātri ārā un jau septiņos bijām Suvalkos. Ieskrējām vēl Lidlā un Kauflandā dažus sīkumus paņemt un uz mājām!
Es visu ceļu ik pa brīdim pasnaudu, bet nekāda lielā gulēšana nesanāca. Nogurums liels, bet pagulēt nevari. :( :)
Daugavpilī bijām nedaudz pirms diviem dienā. Noguruši, bet priecīgi, ka mājās. Apskatījām, kā es varu nokļūt līdz Rīgai. Pašai it kā labāk patiktu braukt ar vilcienu, bet ātrāk bija buss. Līdz busam pasēdējām papļāpājām ar Annu un Ivaru. Var just, ka patiesībā abi ir nedaudz noguruši no darbiem, skolām un visa pārējā. Tomēr Ivaram drīzumā darbs vairāk būs attālināti, Annai vasarā skolā brīvlaiks. Santa laimīga ir aizbraukusi pie vecāsmammas uz Sventi - mājās nemaz negrib braukt. :D Ilveram nometne.
Autobusā lielākoties gulēju. Pa paradumam pamodos tikai tad, kad autobuss apstājās - Līvānos, Jēkabpilī, Pļaviņās, Ogrē.. :)) Daudzu gadu rūdījums vēl joprojām ir saglabājies. :) Tiesa, vairs nespēju atpazīt vietas pēc krūmiem vai mājām. Braucot ar auto, apkārtni redzi tomēr pavisam savādāku.
Labi, ka mīļotais atbrauca uz autoostu man pakaļ. Atveda mājās, uznesa mantas. :) Bet es, miegaina, paklīdu nedaudz pa mājām un nokritu gulēt Vispirms pie televizora, bet pēc tam sapratu, ka nav ko te mocīties uz dīvāna. Jāiet vien gultā gulēt. Daudz laba miegs ir viss, kas man ir vajadzīgs!

20.jūnijs



Labi, ka man ir šīs brīvdienas pēc komandējuma. Ja šodien būtu jāiet uz darbu, būtu ļoti grūti. Nē, nebūtu neiespējāmi, tomēr liels strādātājs nebūtu.
Pamodos vēlu, lēnā kafija.. kaut ko nedaudz pakrāmējos pa māju.
Kādā brīdī bija doma, ka varētu pie ģimenes dakteres aiziet kājām, bet sāka gāzt lietus un sapratu, ka jāsēžas vien auto un jābrauc uz Āgenskalnu.
Nu, ko.. vēl 10 gadus varēšu mierīgi dzīvot. Medicīniskā uzziņa nokārtota. Sasmaidījos, kad daktere pajautāja, vai neesmu vēl mainījusi uzvārdu. :D Kā viņa teica - neko jau nekad nevar zināt ar tām sievietēm.:))) Izrunājām arī pa manām migrēnas lietām. Apsolīju, ka visus pārbaužu rezultātus nogādāšu viņai, lai viņai arhīvos arī ir.
Vakarā vēl nedaudz pakrāmējos pa mājām un viss - diena galā.
No miegaina cilvēka nav ko vairāk gaidīt! :D

21.jūnijs



Lai arī sākumā domāju, ka šodien braukšu uz laukiem, tomēr neaizbraucu. Jūtos vēl joprojām nedaudz miega badā. Turklāt tāpat laukos daļu atvaļinājuma pavadīšu.
Aizbraucām ar mīļoto pie Leo. Nu, riktīgi daudz pozitīvu emociju no šīs tikšanās! :D Galvenais, ka pārsteigums izdevās. :))
Leo, mums tiešām ir jāsatiekas uz kādu glāzi limonādi! :D
Pēc tam - pusdienas un mājas piekrāmēšana, nedaudz palasīju arī žurnālus. Pēc komandējuma krietna kaudze izmazgātu un negludinātu drēbju sakrājusies, tāpēc pieķēros to gludināšanai. Daļa drēbju vēl neizmazgātas, tāpēc arī veļas mašīnu padarbināju. Dažas biezās drēbes, kas maijā vēl bija vajadzīgas, tika ieliktas ziemas guļā. Patiesībā šis tāds gads, kad vasaras drēbes ļoti negribīgi nāk ārā no skapja. Labi, ka bija Ženēva ar saviem + 25-30. Vismaz sasildījos. ;)))
Vārdu sakot, pēcpusdiena mājas zīmē. :D

Ja sevelk visu kopā, tad var droši teikt, ka nedēļas nogale bija intensīva, nogurdinošana, bet emocionāli uzlādējoša, savukārt tagad divas dienas slīmestoju un atpūšos. :D