Redze jau gandrīz normā, galva gan vēl čīkst. Nu, slikti. No otras puses - visu šo nedēļu esmu laicīgi gājusi gulēt, miegs ir bijis labs. Staigāju maz. Tātad ķermenis gūst atpūtu.
Kā jau piektdienā uz darbu atnācu labā noskaņojumā, jo zinu, ka ātri varēšu doties projām.
Uzrakstīju vairākas vēstules, dažus e-pastus un miers.
Tā kā vakar jutos jau tomēr par kapeiciņu labāk, nolēmu aiziet pakaļ maizei. Nē, nemetot milzu lokus - tā lai ir nedauz virs 10km. Pēc pirmājām 35-40 minūtēm uznāca riktīgs vājums. Kapiņos pie Klijānu ielas jau likās, ka jāsēžas vien uz soliņa, jāatvelk elpa un jābrauc mājās. Tomēr nedaudz samazināju ātrumu un tādā lēnas pastaigas solī aizgāju līdz Suitu maizei. Paņēmu jau ierasto sēklu maizi un patestēšanai sāļos raušus. Un tad caur Teiku, Grīziņkalnu devos uz mājām.
Dienas mirklis ir ceriņu smaržas ieskautā Teika!



Tik intensīvi smaržoja dienas vidū ceriņi! Fantastika! Varētu krūmu atnest uz mājām! :) Bet novītis un nebūs tā prieka vairs. Žēl, ka šeit pagalmā pie mājas man neaug ceriņi.. ;( Laukos pie dzīvokļa mums ir labi saauguši ceriņi un vakaros tā smarža piepilda visu mājas pagalmu. Tieši tāpēc man pavasaros patīk tur atrasties. :)
Mājās atnācu ļoti nogurusi. It kā tikai 12 km noieti, bet pēc sajūtām krietni vairāk. Tā ir, ja kādu brīdi nestaigā daudz un veselība sāk vilt. Tomēr, ņemot vērā to, ka pamazām sāku justies labāk, jāsāk kāpināt arī fiziskā slodze.
Pa māju nedaudz padarbojos, nolēmu uzkāpt uz trenažiera - skatoties filmu (pēdējo filmu par King Kongu) kādus kilometrus 10 mierīgā garā nobraukt. Ja godīgi, sākumā arī bija grūti, bet pēc tam, kad 10 km bija nobraukti, sapratu, ka ir tik forša sajūta. Endorfīni līdz pat vēlam vakaram darīja savu darbiņu. :) Un filma arī bija diezgan interesanta.
Ak, jā! Suitu sālie rauši ir interesanti. Ēdām aukstus, nebija slikti, tomēr man šķiet, ka silti būtu gardāki. Vajadzēs pamēģināt! :D
Pievakarē sākām ar Ilzi sarakstīties. Sekoju līdzi viņai un viņas māsām. Ilze rakstīja, ka ir, kā plāno iet, sūtīja bildes, bet es centos viņas uzmundrināt. Vakar pēdējā saziņa bija jau pēc pusnakts, un šodien no rīta jau pēc septiņiem pirmā saziņa. Ja godīgi, sapratu, ka šoreiz diezgan pamatīgs izaicinājums bija. Nakts auksta, tā kā tuvojās lietus, arī mitrums lielāks. Negulēta nakts, jo gribēja ātrāk līdz Mērsragam nokļūt. Vidējais ātrums nemaz nav liels, jo ir liela slodze.. Vēl jau pirmdien noteikti par šo visu ar Ilzi runāsim, lai saprastu, kā labāk uz nākamo gadu gatavoties, bet jebkurā gadījumā prieks, ka Ilze tos 62 km nogāja. Turpināšu turēt īkšķus par Inesi. Cerēšu, ka viņa visu ceļa posmu pievarēs.

Toties šodien diena pa mājām. Pārāk daudz man bija sakrājies rakstāmais. Nu, nedrīkst tā iekrāt!! Pati to ļoti labi zinu, bet neko nemainu. Nu, labi, šonedēļ vēl es varu atrast attaisnojumu, bet pagājušā nedēļa? Aizpagājusī?
No otras puses - ir labi, ka ir tādas pidžamdienas. Atslābsti un dari tieši to, ko tiešām gribas. :D Lai arī šodien gribējās aiziet uz Bi-2 koncertu ar simfonisko orķestri Lucavsalā, tomēr pelēkais un vēsais laiks nemaz nemudina iet ārā no mājām. Labāk tad mājās kādus kilometrus 10 atkal nobraukt ar trenažieri un kādu filmu noskatīties, vai grāmatiņu palasīt.
Lai nu šī būtu mana dīkdienīgā sestdiena. Tikai mana! :D
Un vēl abi esam uzkāpuši uz saldējuma takas. :))Saldētavā dažādi saldējumi stāv. Pa vienam izvelkam, sadalām draudzīgi... Izmēģināti vairāki un vēl kaudzīte saldētavā gaida savu "zvaigžņu mirkli". Esam atklājuši saldējuma ēšanas sezonu. :)