Es cerēju, ka galvassāpes uznāks un ar redzi viss būs kārtībā! Hā! Gaidi ar maisu tādu brīnumu. Redze joprojām dubultojas un galva nedaudz sāp. Ne tik ļoti, lai dzertu stiprās zālēs. Pilnīgi nesaprotams stāvoklis. Sāku domāt, ka tas ir ķermeņa protests pret 136-55. Protams, arī situācija darbā var atstāt savu nospiedumu. Man tiešām ļoti gribas kādu nedēļu brīvu. Jūtos nogurusi. Gribas izgulēties, nejust pienākumu ne pret vienu. Dzīvot nedaudz saudzīgākā režīmā, darīt to, ko tiešām gribas darīt. Eh.. jācer, ka tā dubultošanās ātri beigsies.
Šodien divreiz nācās iet uz Jēkabielas māju. Vispirms komisija par darbinieku padomju grozījumiem, bet pēcpusdienā apakškomisija par taksistiem. Abas sanāksmes kaut kā ļoti mierīgi (priekš manis) beidzās. Kad ilgāku laiku neesi bijis, tad atkal ir interesanti pavērot daļu no 100 gudrajām galvām, pārējos personāžus, kas ierodas uz sanāksmēm.



Saproti, ka nekas jau daudz nav mainījies. Sanāksmes ar teatrālu pieskaņu. :) Bet varbūt es vienkārši esmu notrulinājusies un nespēju to vairs savādāk uztvert? Nezinu...
Tā kā uz Jēkabielu nācās iet no rīta un pēcpusdienā, tad varēju novērot, cik strauji viss mainās. No rīta, kad gāju uz darbu - foršs, silts, daudsološs rīts. Ap desmitiem - saulains, bet jau vējains. Ap divpadsmitiem - aizvien vēsāks, bet vēl saulīte.. Ap diviem - samācies, vēss.. Ap trijiem - lietus un auksti. Mājās ejot, saproti, ka ir gana nemīlīgs un būtu bijis forši, ja kurpīšu un kleitas vietā būtu bikses un botes..
Lai arī bija vēss, tomēr aizgāju līdz pastam. Pa ceļam atcerējos, ka ir taču Lindas dzimšanas diena. Krietnu brīdi mums sarakste purniņu grāmatā apsīka. Uz viņas ziņu vairākus mēnešus neatbildēju. Tad, kad atcerējos, ka jāatbild, nebija īsti laiks piesēst un kaut ko vairāk uzrakstīt par pāris rindiņām. Tad atkal izkrita no galvas.. Pēc tam atceries, saproti, ka vainas sajūta aug lielumā, ka atkal būtu jāuzraksta vairāk kā pāris rindiņas, bet atliec.. Un tā tie mēneši sakrājās. Bet šodien bez variantiem! Linda jāapsveic dzimšanas dienā. :)) Ejot gar kastaņiem un ceriņiem, kas šobrīd ir pilnā plaukumā, uztaisīju pāris telefonbildes un aizsūtīju viņai sveicienus no Rīgas. :) Ceru, ka viņu tas iepriecinās.
Mājās atnācu pārgurusi. Tās redzes problēmas tomēr nogurdina. Un vairāk pat nogurdina tas, ka, tālumā raugoties, nelaba dūša sametas. Pie sevis pasmīnēju tajā brīdi, kad skatījos uz Barču un viņas rokā redzēju nevis vienu pildspalvu, bet divas. Ar prātu jau sapratu, ka tur ir jābūt viena pildspalvai, bet tas acu defekts... :> Uzjautrinoši un nogurdinoši.
Mājās nopriecājos, ka vakar tomēr vakarā vēl spēju sagatavot kaut ko ēdamu vairāk dienām, līdz ar to šovakar vien uzsildīšanas vaina. Labi, ka tā!
Un vēl šovakar sapratu, ka gribas vakaros atrast laiku grāmatām. Kad atkal viss būs kārtībā ar redzi, būs jāsāk atkal ik vakaru vismaz pusstundu lasīt. Bet šodien nē. Šodien jāiet gulēt jau, jo nogurums dara savu. Sen tik agri neesmu gājusi gulēt! :D