Nedaudz neierasts svētdienas rīts, jo pamodos agri un varēja mierīgi iedzert kafiju, bet pēc tam... pēc tam lasāmrīts! Izlasīju pārīti iesāktos Rīgas laikus un Ilustrēto vēsturi. Paknibinājos ap pāris Ievām, ko no mammas atvedu. Riktīgs lasāmrīts. Pēdējā laikā kaut kā maz tādu rītu man ir bijis, jo vai nu jāguļ, vai nu kaut kur jādodas.
Pēc tāda garā un lēnā rīta nolēmu iziet garākā pastaigā. Saulīte spīd, laiks burvīgs, jāturpina taču treniņi pirms gājiena. Šoreiz nolēmu izmest loku pāri Dienvidu tiltam vienā virzienā, bet atpakaļ tad vai nu pāri Salu tiltam vai Akmens tiltam (atkarībā no tā kā jutīšos). Tā kā šodien bija maratons, tad Krasta ielā vēl sastapu maratonistus un/vai pusmaratonistus, kas skrēja jau atpakaļ uz centra pusi. Karsti.. skriešanai diez kas nav. Arī staigāšanai diezgan karsts laiks. Bet no otras puses - pa ziemu tik ļoti noilgojusies pēc saulītes esmu, ka ļāvu, lai rokas un seju saule kārtīgi sabučo. :D
Šoreiz izmetu tādu foršu loku pa vietām, kur iepriekš nebija staigāts. Sapratu, ka nelieli sarežģījumi ir ar šosejas škērsošanu Dienvidu tilta galā, ka jāiepazīst labāk mazās ieliņas, lai saprastu, kur var izbrist un kā. Bet vienalga - bija riktīgi forši! Un vēl intesanti ir staigāt par Torņkalnu. Savulaik, kad mācījos vadīt auto, diezgan daudz braucām pa Torņkalna ieliņām. Tagad, kad tur staigāju, secinu, ka tur ir riktīgi forši! :) Iešu vēl, lai labāk iepazītu! Tiesa, atkal secināju, ka pāris vietās ietve negaidīti beidzas un nākas vai nu griezties atpakaļ, lai pārietu pāri kādai ielai vai arī šaut pāri turpat (ja vien auto intensīvi nebrauc). Nu, kā lai gājējs zina, ka pēc kāda mirkļa beigsies ietve, ja nekas par to iepriekš nebrīdina??
Kad nācu pāri Akmens tiltam uz šo Daugavas pusi, pretī nāca ļoti daudzi maratona dalībnieki. Īsās distances jau arī bija pievarētas. Satiku arī cilvēkus no iepriekšējās dzīves. Atcerējos to nedēļas nogali, kad vizinājāmies ar veļukiem. Visa sestdiena, svētdiena pavadīta uz velo - Rīga, Vecāķi, Mārupe.. Neatceros, kāpēc nakšņojām ne mājās. Toreiz palikām Strūgu ielā. Interesanta nedēļas nogale bija. Bet, runājot par cilvēkiem no iepriekšējās dzīves.. Atcerējos, ka toreiz cilvēks bija precējies ar pilnīgi citu meiteni, puišelis auga.. attiecības visnotaļ emocionālas bija. Bet tajā laikā jau laikam savādāk nevarēja būt. Nosvērtība nāk ar laiku...
Ja godīgi, šoreiz izvēlējos tomēr neuzrunāt cilvēkus no savas pagātnes. Sen tas bija.. un vairs nav taisnība.
Tā kā pastaigas noslēgumā sapratu, ka varu vēl pāris km pievarētu un varam nedaudz savādāk veikala apmeklējumu noorganizēt, tad aizgāju līdz lielveikalam. Mīļotais atbrauca un evakuēja ar visiem lielajiem maisiem. Forši, ka tā. :D
Kas vēl? Šodien tieši gads kā Rajas vairs nav. Ziga paaicināja mammu ar tēti atbraukt uz gadadienu. Vispirms mise, tad aizbrauca uz kapiem, un pēc tam pasēdēja mājās pirtī. Labi, ka laiks diezgan labs, lai arī vējains, līdz ar to nevajdzēja berzties visiem pa mājām. Bet ne par to ir stāsts patiesībā. Ja godīgi, neticas, ka jau gads ir pagājis. Joprojām atceros viņas balsi, intonācijas, kustības... Par agru, daudz par agru viņa aizgāja...
Un vēl, kā jau brīvdienā, atkal man lielā gatavošana. Šodien atklājām aukstās zupas sezonu. Beidzot! :) Tā kā vecākiem vēl daudz pupiņu, tad nolēmu iztukšot mūsu trauku, lai var atvest jaunas no laukiem. Chilli con carne ir iekarojusi manu sirdi. Garšo! Ļoti! :) Un beigās vēl izdomāju, ka varētu uzcept ķirbju mazkeksus ar rozīnēm, valriekstiem. Kādā brīdī gan uznāca svārstīgais un slinkums raustīja aiz stērbeles ar domu, ka varbūt tomēr tos keksus nevajaga, bet.. viens telefona zvans pamainīja visu. Lueta ar Sergeju netika savās mājās. Dzīvokļa īpašniece tomēr bija domājusi, ka viņi no ceturtdienas vakara līdz pat pirmdienas rītam atbrīvos dzīvokli un dos iespēju viņas radiem nakšnot, bet izrādījās viss savādāk.. Bērni svētdienas vakarā atkal bez jumta virs galvas. Lueta, nabags, asarās bija, kad zvanīja un jautāja, vai var palikt pie mums. Teicu, lai brauc tik šurp! Līdz ar to radās papildus motivācija cept mazkeksus. :))
Patiesībā riktīgi foršs vakars sanāca. I papļāpājām, ir katrs savā nodabā padzīvojāmies, i izsmējāmies. Lueta gan arī pacepās par to, ka četras naktis jau apkārt vazājas - pirmā - viesnīcā, otrā - pie draugiem, trešā - Preiļos, ceturtā - pie manis. Turklāt Luetai pēc pāris dienām jābrauc uz Vāciju ar orķestri, koferis jākrāmē, bet te.. netiec mājās. Es, iespējams, arī tieši tāpat ceptos, ka esi spiests klaiņot.. Bet nu.. Galvenais, ka viņiem ir kur palikt! Un mums viņi nemaz netraucēja. Un, ja godīgi, es tiešām ļoti priecājos, ka viņi palika pie mums. Tāda riktīgi forša sajūta tā ir! :))