Rīts sākās ar ērci. Mīļotais piecēlās no rīta un es pamanīju viņam piesūkušos mazmazītiņu ērci. Vainojām vasarnīcas braucienu, lai gan pārsteidza, ka ērcīte tik maziņa. Sākumā pat domāju, ka piesūkusies un nobeigusies, bet, kad vieglītēm pakustināju to, viņa sāka kustināt savas ķepas. Sūtīju mīļoto ar visu ērci un infektoloģijas centru, lai ņem nost un pārbauda, vai nav slima. Kundze infektoloģijas centrā teica, ka esot svaigi piesūkusies - vakar vakarā vai tikai šonakt. Sapratām, ka laikam vakardienas stiprais vējš pie vainas. Man taču arī savulaik šitā piesūkusies ērci bija. Atkal man panika piemetās pašai arī - šitā tiešām pilsētā netīšām var noķert ērci. Vajag vakcinēties. Viennozīmīgi vajag. Vismaz viena slimība mazāk var piemesties.

Ar visu šī rīta piedzīvojumu sapratu, ka nespēju savākties braucienam uz laukiem. Ar prātu sapratu, ka vajag posties un braukt, bet negribējās. Sākumā pat biju nolēmusi, ka braukšu rīt, bet mīļotais pierunāja, ka jābrauc jau šovakar, jo tad būs ilgāks laiks laukos un vairāk varēs izdarīt. Galu galā krietnā pēcpusdienā tomēr izbraucu no Rīgas.
Braucu un sapratu, ka kaut kas manī tomēr ir mainījies. Agrāk bija jāskan mūzikai visur un vienmēr. Toties tagad gribas klusumu. Darbā jau pāris gadus ļoti reti klausos radio vai kaut ko iekš spotify. Tāpat pāris gadus jau staigāju bez austiņām. Automašīnā tikai tagad aptvēru, ka varu iztikt bez radio. Kad nav fona trokšņa, tad kaut kā pašam ar sevi ir mierīgi un labi.
Liepkalni. Krietnu brīdi nebiju tur, bet šoreiz nolēmu iebraukt - gan tādēļ, lai vecākiem našķus nopirktu, gan tādēļ, ka kaimiņiene Ņina lūdza mammai, lai es atvedu gadro saldskābo maizi. :) Vai man grūti? Nē! :) Lai vecajai kundzei ir prieks! :) Un arī mums pašiem garšo svaiga maize. Vai vispār ir kāds, kuram negaršo silta maize??? :)) Nedaudz pārsteidza, ka tik daudz cilvēku tādā vakara stundā vēl bija Liepkalnos. No otras puses - atrašanās vieta ir ideāla, piedāvājums labs, satiksme pietiekami intensīva. :) Viss kā vajag.
Kad atbraucu jau bija teju septiņi vakarā. Vecākiem bija riktīgs pārsteigums, ieraugot mani. Negaidīja vairs, ka būšu. Tātad pārsteigums izdevās!:) Papļāpājām par šo un to. Vairāk par dārzu un paredzamajiem darbiem. Nezinu, bet man sāka likties, ka vecākiem ir tāds kā rūgtums pret Ivaru - ka viņš par maz brauc, par maz palīdz... No vienas puses tas it kā ir saprotams - ģimene, darbs.. No otras puses.. Ai, negribas par to visu atkal.
Tā kā visa diena pa mājām un automašīnā, nolēmu, ka izskriešu mazu loku pa pagastu. Tajā mirklī, kad gāju ārā no mājām, nezināju, kāds loks sanāks - viss, kā parasti - lēmumi tika pieņemti spontāni. Beigās caur Kalna Randariem, Cīmaiņiem, Progresu uz mājām atnācu.
Ejot vairākas stirnas redzēju. Putni - daudz un dažādi pieskandināja apkārtni. Pāris kāši devās ziemeļu virzienā. Tātad pavasaris nāk!
Gāju pa šiem ceļiem un daudz domāju par savu vectēvu, viņa māsām un brāļiem, savu vecvectēvu, vecvecvectēvu.. Viņi taču arī šos ceļus gājuši. Un šie ceļi atceras viņu soļus.. tāpat kā manus.. Un daži koki atceras manu vectēvu un vecvectēvu... Bet es viņus nepazinu. Diemžēl.. Cik sevi atceros, vienmēr esmu sajutusi šo viena vectēva trūkumu. Visiem ir, bet man nav.. Pat nezinu, kāpēc tas tā bija un ir...
Ejot, pamatīgi sasmaidījos divos gadījumos. Vispirms, vēl ejot pa zemes ceļu, pamanīju, ka priekšā uz viena lauka kaut ko sēj, bet turpat blakus stāv vieglais auto. Pie auto stāv pāris vīri. Jo vairāk tuvojos, jo dīvaināk vīri pie auto uzvedās. Vispirms viens, kas stāvēja blakus auto, iekāpa aizmugurē un aizvēra durvis. Pēc tam otrs, kas sēdēja pie stūres, vispirms ievilka kājas iekšā automašīnā, bet pēc mirkļa arī aizvēra durvis. Pasmējos, ka vīri laikam nobijās no manis. :D Nolēma iespundēties automašīnā, ja nu kas. :)
Pēc tam sasmaidījos jau pa šoseju ejot. Eju, lasu kaut ko internetā, dzirdu aizmugurē brauc auto. Man kas? Nekas! :D Klausos, sāk bremzēt. Paceļu acis, bet tur aptuveni mana vecuma vīrietis krieviski jautā, vai mani nevajag līdz ciematam aizvest, jo jau saule norietējusi un sāk krēslot.Saku, ka nē, viss kārtībā. Viņš atkal saka, ka tāls ceļš vēl līdz ciematam (patiesībā vien kādi 3 km), varbūt tomēr.. Šāda uzstājība nedaudz samulsināja, tāpēc paskatījos, vai viņš ir viens auto. Nē, iekšā bērns. Manas bažas nedaudz norima. Pasmaidīju un teicu, ka viss ir kārtībā un viņš var droši braukt tālāk. Ja godīgi, biju nedaudz pārsteigta par šādu rīcību. Jau bija aizmirsies, ka mums laukos tā notiek. Kādreiz taču bija tieši tāpat! :) Nekas nav mainījies. :)
Nogurusi, bet priecīga jau tumsiņā atgriezos mājās. Ir foršas šādas pastaigas. Galva izvēdinās un kaudze pozitīvu emociju rodas! :)

Un te vēl dažas bildes no pastaigas: