Stāsts par kartupeļiem, tēju un dubulto varavīksni noslēgumā.
Ar nelielu satraukumu gaidīju rītu, jo jāatrod ceļš atpakaļ uz BRU, uz Ziemeļstaciju, uz pasākuma vietu. Tomēr viss atkal sanāca tik viegli. Kārtējo reizi pārliecinājos par to, ka vilcienu satiksme Beļģijā ir ērta bezgala. :)
Pasākums.. hmmm.. vērtīgs no tā viedokļa, ka būs vieglāk Ženēvā. Diezgan daundz un detalizēti izrunājām. Vairāk vai mazāk skaidrs, ka visi esam uz viena viļņa un prioritāri ir vieni un tie paši virzieni.
Sociālie draugi gan izskatījās nedaudz nesagatavojušies un peldēja pa virsu, bet tas jau nav nekas neparasts. :>
Pēc sanāksmes sarunājām satikties ar Jelenu. Joprojām brīnos par to, kā mēs tā sadraudzējamies. :) Bet ir forši! Un jāatzīst, ka katru reizi, kad esmu Briselē, mēs atrodam laiku lai satiktos.
Šoreiz Jelena nolēma mani aizvest uz vietu, kur ir gardi kartupeļi fri. Tā kā abas bija labas pusdienas paēdušas, tad nolēmām palikt tikai pie kartupeļiem fri un alus. Viesmīlis neiebilda par šādu izvēli, un mēs mierīgi pļāpājot gaidījām savu pasūtījumu. Pēc dažām minūtēm atnāca viesmīlis un paziņoja, ka mēs nevaram pasūtīt kartupeļus frī. Kad Jelena jautāja, kāpēc, īsti paskaidrojuma nebija. Tad tik atsaukts kāds "augstāks" kungs un tas atkal un atkal atkārtoja, ka nevarot pasūtīt kartupeļus. Kamēr notika emocionāla vārdu pārmaiņa, es sapratu, kur ir āķis - viņi negrib pasniegt tikai kartupeļus un alu, ir jāpasūta arī kāds papildus ēdiens. Tā kā man negribējās to visu klausīties, tad es Jelenai teicu, ka nav nekāda problēma, varam iet kaut kur citur, jo nav jēga pasūtīt kādu ēdienu, ja gribam tikai fri. Vēl kādu brīdi Jelena ar konkrētās vietas personālu rājās, bet tomēr saposāmies iešanai projām. Savādi bija tas, ka tad, kad jau bijām pie ārdurvīm, "augstāks" kungs atnesa mums fri līdzņemšanai un pateica, ja jau mēs gribam fri, tad mēs varam tos dabūt.. Jelena paņēma kastītes un mēs aizgājām. Pēc tam pārrunājām šo situāciju ar viņu. Es, ja godīgi, īpaši neredzēju iemeslu, kāpēc būtu tā jāsacepas, bet viņai pati situācija likās nepieņemama, jo kā tad tā var būt, ka klients nav svarīgs un attieksme ir tāda. Un vēl viņa pārdzīvoja par to, ka viņa mani uzaicināja, bet šādi sanāca aplauziens..
Pēc tam, lai mazinātu rūgtumu, nolēmām pastaigāt pa pilsētu, iedzert kādu kafiju vai tēju. Ienācām vienā vietā, tur mums teica, ka virtuve jau ciet un varam dabūt tikai saldējumu. Man tas izraisīja nelielu smaidu, bet nu labi. Gājām meklēt kādu citu vietu, kur var dabūt dzērienu. :D Turpat netālu atradām Via Via, kur varējām iedzert svaigu mētru tēju. Lieliska vieta, lieliska atmosfēra. Ja nelietotu antibiotikas, tad labprāt iedzertu tur arī alu. Nākamreiz noteikti tā arī darīšu.
Vakaru pavadījām lieliskās sarunās pie glāzes gardas tējas ;)
Pēc tam vēl nedaudz pastaigājām pa pilsētu...
Bet dienas bildes ir noteikti ir šī, jo tieši šajā mirklī, stāvot pie Centrālās dzelzceļa stacijas, bija tā īpašā sajūta, kas pārņem, kad blakus ir draugs, kad gribas mesties viņam ap kaklu un pateikt, ka ir tik forši, ka Tu esi mans draugs. :)
Braucot uz Lēveni, atkal bija dramatiskas debesis - dzināmies pakaļ lietum. Un gandrīz visu ceļu bija divas skaistas varavīksnes. Skaists dienas noslēgums. :)
Vien atlika sakrāmēt koferi un savlaicīgi aizlīst gulēt, jo priekšā gara diena.
Man gan šķiet, ka Tev šajā stāstā labāk iederētos varavīksnes mirklis vilcienā, nevis trakās emocijas ar kartupeļiem :D