Kodolīgi: ģēnijs!

Vispār 19.aprīlis sanāca tāda dīvaina diena. It kā divas pilnīgi nesaistītas dienas. Darba diena Ženēvas zīmē. Galva jau sāka pat kratīties, jo jāapmierina visu vēlmes un vēl ar sava brauciena plānošanu būs jātiek galā.
Vakarā satikāmies ar Rūtu, lai noskatītos operas izrādi. Tā ir lieliskā 19.aprīļa daļa.
Tinto mums jau kļuvis par ierasto vietu tiem gadījumiem, kad nākam uz Splendid Palace.

Ar katru reizi šī vieta patīk aizvien vairāk. :)

Bet izrāde... Lieliska! Un saprotu, ja būtu Lieldienās aizbraukuši uz Vīni, tad ne mirkli nenožēlotu to, ka izvēlējos šo operu. Lieliska! Vizuāli skaista. Un aizvien vairāk sāk patīkt Vāgners. Viņš ir lielisks stāstnieks. Nezinu, kāpēc tieši šo vārdu gribas izmantot, lai aprakstītu viņa mūziku, bet tā ir. :)
Un, lai arī nebija viegli tās piecas stundas pavadīt kinoteātrī, tomēr sajūtas pēc izrādes vienkārši lieliskas! Emocionāli uzlādēja! Vāgners pozitīvā nozīmē traks un lielisks. :))



Nedaudz no delfiem par šo izrādi:
"Riharda Vāgnera "Parsifāls" ir režisora Alvja Hermaņa debija Vīnes Valsts operā. Tas ir Vāgnera pēdējais meistardarbs, kas tapis neilgi pirms viņa aiziešanas no dzīves. Opera žanriski tiek apzīmēta kā svinīga skatuviska mistērija, kas visos laikos ir bijis liels režisorisks izaicinājums. Hermaņa interpretācijā operas darbība no viduslaiku Spānijas pārcelta uz 19. un 20. gadsimta miju Vīnē. Vāgnera operas reliģiskais vēstījums ir ieguvis jaunus kultūras konteksta akcentus. Hermaņa iestudējumā ir atsauces uz Gustavu Māleru, Egonu Šīli, Pēteri Altenbergu un Zigmundu Freidu.
Mūzikas kritiķis Jegors Jerohomovičs, kurš skatījās operu pirmizrādē, rakstījis, ka "Alvja Hermaņa "Parsifāls" ir asi konceptuāls iestudējums, kas būtībā ļoti atbilst operas libretam. Hermanis ne tikai nosaka sabiedrības veselības diagnozi, bet cenšas rādīt arī ārstēšanas iespējas. Vāgnera mūzika ir kā viena no medicīnas metodēm. Kaut vēstījums ir traģisks, izrādei piemīt vieglums un humors. Iestudējums ir ļoti grezns: jūgendstils, zelts un medicīniski dievišķa gaisma. Režisora koncepcijai var piekrist vai nepiekrist, bet muzikālā kvalitāte ir izcila. Pasaules mūzikas kritiķu uzmanība "Parsifālā" jo īpaši tiek pievērsta Kundri lomas atveidotājai, jo zviedrietei Nīnai Stemmei, kura pašlaik tiek uzskatīta par vienu no spēcīgākajiem dramatiskajiem soprāniem pasaulē, tā ir debija šajā lomā".
Alvis Hermanis pats ir arī iestudējuma scenogrāfs un uz Vīnes operas skatuves uzbūvēts templis, kurā saskatāmas austriešu arhitekta Oto Vāgnera projektētā arhitektūras kompleksa aprises – Vīnes vēsturiskā psihiatriskā slimnīca. Izrādes veidošanā piedalījušies arī Hermaņa radošās komandas pastāvīgie kolēģi – videomāksliniece Ineta Sipunova, gaismu mākslinieks Gļebs Fiļštinskis, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne.
Iestudējuma diriģents ir Krievijā dzimušais maestro Semjons Bičkovs, kurš 1975. gadā emigrējis uz Rietumiem un no 80. gadiem strādā ar Eiropas un ASV orķestriem. Taču "Parsifāls" ir pirmā Vāgnera opera, ko viņš izvēlējies iekļaut savā repertuārā un kuru pēdējos gados diriģējis Madridē. Diriģents Bičkovs sacījis, ka "Parsifāls" atklājot "visumu visā tā nozīmīgumā un sarežģītībā – kaut ko līdzīgu pirms Vāgnera spējis paveikt tikai Bahs Augstajā mesā".
Titullomu operā atveido britu tenors Kristofers Ventris, viņam līdzās uzstājas kanādiešu baritons Džeralds Finlijs, zviedru dramatiskais soprāns Nīna Stemme, korejietis Kvanšuls Jouns."