Ja īsumā, tad dienu varētu apzīmēt: Rīga-lauki-Rīga.
No rīta vecāki agri pamodās. Jau tāpat sliktāk gulēju, jo galva nedaudz mocīja, jo gulēt uz dīvāna nav tik ērti kā gultā, jo mājās parādījušies cilvēki, kas dzīvo pēc nedaudz cita "grafika". Šajā rītā sāku saprast to laiku, kad Ilūkstes baba un djeds pie mums dzīvoja. Saprotu sava tēta dusmas, ka nevar pagulēt, saprotu vecvecāku izmisumu, ka uz viņiem dusmojas. Vienkārši dažādas paaudzes ar dažādām rutīnām satiekas un viņiem visiem ir grūti, lai gan visi grib, lai būtu kā labāk.
Ja godīgi, bija foršas Lieldienu brokastis manās mājās. Uzvārīju tēju, uzklāju galdiņu, kur bija gan olas, gan maize, gan dažādas gaļas un desas, tomāti un gurķīši. Parasti Lieldienu brokastis ēdu vecāku mājās, šoreiz viņi pie manis. Forši!
Ap deviņiem no rīta izbraucām uz laukiem. Pa ceļam gan paņēmu Statoilā kafiju, jo mājās bija izbeidzies piens un iebraucu arī Liepkalnos, lai nopirktu gan maizi, gan maizītes, jo Ivars un bērni atbrauks varbūt.
Braucu un pie sevis domāju par to, ka forši, ka manējie večuki tomēr saņēmās izbraukāt tik daudzu radus vienā nedēļas nogalē. Bēres un mammas divas māsīcas, Ziga, Liene ar Kārli un bērniem, Zeta un vēl manas mājās. Jā, jutu, ka viņi jau paguruši no tāliem ceļiem, tomēr emocionāli tas tiešām ir tik forši!
Viena ne pārāk forša lieta bija tas, ka galva atkal sāka čīkstēt. Atbraucu un likos pagulēt ērtākā gultā. Cerēju, ka tas palīdzēs un varēšu mierīgi aizbraukt atpakaļ uz Rīgu. Negribējās arī trešo Cinie tableti dzert. Iepriekšējā vakarā divas izdzertās palīdzēja, bet normāla miega trūkums izdarīja lāča pakalpojumu un galva nolēma pastreikot.
Kamēr gulšņāju, atbrauca Lueta ar Sergeju un Kristianu. Sanita atkal strādāja. Nesatiku viņus, bet daļu sarunu dzirdēju, daļu mamma ar tēti izstāstīja. Kristians ir uz visiem 100% Zemessardzē. Apmācības dažādas iziet. Izskatās, ka viņš ir izvēlējies savu karjeru. Ataudzējis bārdu, jo kā jau militārdienesta - vai nu bārda, vai nu gludi skūts. :) Luetai tuvojas prakse. Arī orķestrim viņa nav atmetusi ar roku. Forši! Man tiešām prieks, ka abi Ivara vecākie bērni ir atraduši sevi.
Pagulējusi labā un veldzējošā miegā, piecēlos gandrīz vai svaiga kā gurķītis. Galva vairs nečīkstēja. Tas tiešām ļoti labi! :)
Pasēdējām vēl papļāpājām ar mammu un tēti un jau krietnā vakarā devos mājās. Pie sevis atkal ķīkināju par to, ka gan jau atkal policija apturēs, lai pārbaudītu alkoholu. Braucot uz laukiem, divreiz apturēja - Rumbulā, kur lika pūst un Dzelmēs, kur policists, redzot, ka visi smejamies, palaida projām neliekot pūst. Preiļos policists bija par laimi aizņemts ar citu vadītāju. Tomēr atpakaļceļš bija visnotaļ mierīgs. Ik pa brīdim gan palija, pasniga sniegs, tomēr tas pārāk netraucēja. Tiesa, nedaudz mulsinoši bija tas, ka Lieldienās tā snieg, bet nav jau pirmā reize. :)
Vakarā, kad biju mājās, sazvanījāmies ar Annu. Viņi Sventē līdz pēcpusdienai bijuši - baznīca, kapiņi, mājās pie mammas. Noguruši viņi ir - Ivaram veikalu pieņemšana un nodošana, Annai darbs un mācības.. Tāpēc nolēma nebraukt uz laukiem.
Un vislabākā sajūta ir būt mājās. Jutos nogurusi pēc nobrauktiem 1030 km četrās dienās, tomēr emocionāli šīs dienas ļoti uzlādēja. Mīlu savu ģimeni, un ir tik forši satikt gan mammas radas, gan tēva radus. Neaprakstāmi!

Un priecīgas Lieldienas ikvienam! :)