Agrs saulains rīts. Saule neļāva gulēt ne man, ne vecākiem :). Tik agri brīvdienā es parasti jau nu noteikti neceltos, bet, esot pie vecākiem, nav jau variantu. Foršs lēns rīts mums sanāca.
Tētis aizbrauca olas krāsot, bet mēs ar mammu pa māju. Nedaudz palasīju, nedaudz paskatījos tv, nedaudz ar mammu parunāju. Bet vienalga - viss bez steigas un mierīgi.
Īsi pirms pusdienām ar tēti aizbraucām uz pilsētu. Veikali - obligātais plāna punkts. Nopirkām svaigo gaļu pie mūsu gaļas pārdevējas. Tā kā šogad Lieldienas ir visiem kopā, var just cilvēku rosību. Visos veikalos daudz cilvēku.. Mazpilsēta ir atdzīvojusies.
Pēc brauciena uz pilsētu nolēmu, ka jāiet kājas izvingrināt pa grants ceļiem.
Garā pastaiga... Ļoti garā pastaiga...

Kad devos ārā no mājām, nezināju, cik tālu došos un kurā virzienā aizvedīs mans ceļš. Sākumā domāju aiziet līdz Medvedniekiem, tad gar Feimanku uz Runcavnieku pusi un tad jau caur Kažiem vai Progresu uz mājām. Protams, maziņš sapnītis man vienmēr bija iziet garo gājienu uz Pieniņiem, Līčiem un tad uz mājām, bet neko konkrētu neplānoju. Sāku iet un Medvedniekos secināju, ka nekas daudz vēl nav noiets, ka var droši iet līdz Pieniņiem. Atnācu līdz Pieniņiem un..nosprāga telefons. Pēdējās dienās viņš sāk riktīgi niķoties. Kādu brīdi var normāli strādāt un te pēkšņi izlādēties. Izskatās, ka jauns telefons būs jāsāk meklēt.
Pagrozījos krustojumā un sapratu, ka jāiet Runcavnieku virzienā, tur gan jau izdomās, kā tālāk iet. Līdz Runcavniekiem ātri un viegli aizgājās, tāpēc sapratu, ka esmu gatava lielajam izaicinājumam - Līčiem! Ar auto šo loku kādu gadu atpakaļ biju izbraukusi, bet kājām nekad nav iets. Ejot, pamani krietni daudz interesanta.. Un putnu klaigas dzirdi. Gājputni arī manos laukos atgriežas. Vienā pļavā pamanīju lielu dzērvju baru. Atpūtās un barojās tās.. Skaisti!
Tuvojoties Preiļiem, sapratu, ka nogurums sāk ņemt virsroku. Turklāt sāka gribēties ēst un dzert. Pēdējos četrus kilometrus gāju pie sevis šķendējos par to, ka uzdrošinājos šādu līkumu iet. :D Tomēr, kad atnācu mājās, priecājos, ka esmu to izdarījusi. :) Saprotu, ka šādi smagie mirkļi būs arī garajā gājienā, kad gribēsies visu mest pie miera un pacelt ķepiņas. No otras puses, šobrīd visus garos gājienus eju bez atpūtas, kas nav īsti pareizi mega garajam gājienam. Bet treniņš ir gana labs vienalga. Un šoreiz bija labi tas, ka lielākā daļa ceļa bija jāmēro pa granti. Slodze kājām ir pilnīgi cita. Pa asfaltu ir krietni vieglāka un atsperīgāka iešana.
Un viena lieta, par ko domāju, ejot pa šo ceļu.. Daļa māju mirst, jo vairs nav iedzīvotāju.. Un daļa māju dzīvo un plaukst, jo jaunieši tomēr ir izvēlējušies paliks laukos un darboties. Kādreiz, kad biju maza, tad visās mājās kāds dzīvoja, bet šobrīd tas skats tomēr ir sērīgs. Cik ilgi vēl tur būs cilvēki?
Bet, lai tagad negremdētos skumjās pārdomās, ielikšu dažas bildes no sava pārgājiena..



























Pēc pastaigas atgriezos mājās, kur mamma cepa kotletes. Centos izprasīt kādu, bet mamma nedeva, jo Lielajā piektdienā nekādas gaļas nebūs. Labi, ka ātri sagatavojām vakariņas - kartupeļus ar sēnēm. Kā smējos, šīs bija visgardākās sēnes mūžā! :D
Pēc vakariņām - sarunas par radiem. Mammas radus apciemojām iepriekšējā dienā, bet tēta radus brauksim apciemot nākamajā dienā. Zetai jau 88 gadi. Viņa ir visvecākā mūsu dzimtas pārstāve. Mana vectēva māsa. Kopš vecāsmammas bērēm nav satikta..