smth
Zaļā ceturtdiena 
13th-Apr-2017 10:29 pm

0413
Agrs rīts, jo priekšā garš ceļš.
Ceļš uz Ilūksti. Laikapstākļi biedēja - te saule, te sniegs, te lietus..un ļoti vējains. Pie sevis nodomāju, ka labi vien, ka pēdējā brīdī pārdomāju attiecībā uz apģērbu. Iepriekšējā vakarā uz bērēm gribēju ģērbt kleitu un puszābaciņus, bet no rīta, noklausoties laika prognozi, sapratu, ka jāģērbjas siltāk un biksēs. Vēlāk, kapos, sapratu, ka tas bija pareizs lēmums. Vējš kapos krietni izpūta.
Braucot pie Aknīstes piedzīvoju lielisku mirkli. Izbraucu cauri sniega mākonim, uzspīdēja saule un man aiz muguras parādījās uz īsu brīdi varavīksne. Mana pirmā varavīksne šogad.
0413 varaviksne
Pa ceļam satiku daudz gājputnu. Stārķi, dzērves, gulbji, zosis.. Pavasaris tomēr paņems savu, vienkārši šobrīd ziema ar pavasari vēl cīnās.
Pa ceļam daudz domāju par Ilūksti, ģimeni. Kaut kā pēdējā laikā uz Ilūksti sanāk braukt tikai tādēļ, ka ir bēres. Diemžēl. Agrāk braucām ciemos, bet tagad.. Eh, laikam tomēr ir kaut kas jāmaina un jābrauc vienkārši ciemos, lai ir vairāk priecīgu mirkļu.
Lai arī izbraucu ar nelielu kavēšanos, tomēr Sniedziņos ierados ļoti savlaicīgi. Tas tukšā ceļa dēļ. :) Pietika laiks pačalot ar Zigu, mammu, Aivaru. Pētera un Nadjas puika Artjoms tāds riktīgs apaļvaidzis. Omulīgs un ziņkārīgs mazulis. :)
Bēres. Daudz nepazīstamu cilvēku. Bet mammas māsīcu Annu atpazinu uzreiz. Atcerējos to, ko Aija savulaik teica, ka viņa pamanījusi, ka mana mamma ir līdzīga viņas mammai Jadvigai. Agrāk, kamēr bija jaunas, to nevarēja pamanīt, bet uz vecumu kaut kas tajos sejas vaibstos izlīdzinājās. Annā pamanīju šo to no mammas, Jadvigas un savas babas. Un kāds tur brīnums - tomēr māsīcas un tantes... Annas un Pētera dēls Ivars Bitenieks ar savu ģimeni. Viņš ir tikai sešus gadus vecāks par mani, bet izskatās krietni novecojis (vismaz mamma tā teica). Es Ivaru neatceros, kad pēdējo reizi redzēju. Toties ģimene viņam liela. Pieci bioloģiskie bērni, divi adoptētie un vairāki audžubērni. Kopā 12 un, kā Anna Marija (vecākā Ivara meita) teica - visi savējie. Nešķiro nevienu.
Anna un Pēteris abi bija skolotāji, līdz ar to man šķita, ka būs vairāk skolnieku. Tomēr pamatā bija ģimenes locekļi, turklāt vairāk no Bitenieka puses, nevis Annas (mammas māsīcas). Daži bijušie kolēģi atnākuši, bija arī pa kādam skolniekam. Mammas māsīca Agnese (zelta zoba meita) kopā ar savu jaunāko meitu arī bija bērēs. Ir tik īpatnēji satikt radus, kurus atceries miglaini vai vispār neatceries. Bet viņi ir daļa no tevis, tavas ģimenes.
85 gadi ir daudz. Jā, ir žēl, ka cilvēks nomirst, bet šādā vecumā tas ir nedaudz savādāk. Cienījams mūžs ir nodzīvots. Turklāt kopš Rajas bērēm Pēterim diezgan strauji pasliktinājās veselība. Pāris mēnešus pirms nāves jau 1.invaliditātes grupu piešķīra - guļošs un kopjams bija. Pagājušajā gadā Anna ar Pēteri abi vēl arī psihoneiroloģiskajā slimnīcā pagulēja..vecums dara savu.
Pēc tam bēru mielasts bija viesu namā Dzintari. Sapratu, ka man šī vieta ļoti patīk. Ja svinēt savu dzimšanas dienu, tad šī varētu būt viena no vietām, kur to varētu darīt. Jauka, mājīga, mīlīga vieta, kur varētu pietikt vietas visiem teju 50 viesiem. Un bērniem tur būs kur izskraidīties.
Viesu mājā nedaudz pārsteidza Annas rīcība. Pienācām ar mammu ar viņu parunāties, viņa saņēma mani aiz rokām un uzreiz paskatījās, vai ir gredzens. Noprasīja, vai esmu precējusies un vai plānoju. Atsmēju, ka gan jau un viss. Šī, ja godīgi, ir pirmā reize, kad kāds radinieks tik zīmīgi un nopietni lietu ņēma.
Pēc tam aizvedām Zigu uz mājām. Vēl nedaudz papļāpājām ar viņu, Pēteri. Apskatījām remontdarbus otrajā stāvā. Kad pabeigs, būs foršas divas vai trīs istabas, kur visai ģimenei būs vieta. Visi seši bērni ar savām ģimenēm varēs sapulcēties.
Atcerējos to, kā agrāk tajā mājā izskatījās. Vienmēr vairāk dzīvojām pa pirmo un otro istabu. Gala istabā lielākoties tika klāts lielais svinību galds. Pie krāsns bieži vien žuva truša ādas, jo djeds un baba turēja trušus. Atceros, kā es pie viņiem līdu, pa būru caurumiem bāzu zāli. :)
Vēl nedaudz skumji palika, ka bērza pie mājas vairs nav. Kļavas pie šķūņa arī. Un visi trīs bērzi pie dīķīša arī jau nozāģēti. Vairs nav arī augsto kāpņu uz māju. Pagalmu ir pacēluši augstāk. It kā jau viss ir pareizi - tā ir ērtāk un vieglāk. Bet bērnības atmiņas taču ir tik spilgtas, līdz ar to gribas, lai būtu kā toreiz, kad vectēvs un vecmamma bija dzīvi.
Pārsteidzošā kārtā Aivaram izdevās mūs visus trīs ar mammu un tēti aizbraukt pie Lienes ar Kārli. Nopirkām kūku, oliņas mazajām un aizbraucām uz Maļutkiem, uz Bukšlandi. Sākumā likās, tāda necila māja un vieta, bet, izstaigājot, sapratu, kāpēc visi brauc tusēt uz turieni. Pietiekami plaša māja. Jā, varbūt nedaudz pietrūkst iespēja visus izguldīt gultās un dīvānos, bet vietas tusēšanai ir daudz. Ir milzīga virtuve un viesistaba ar kamīnu. Arī teritorija ap māju ir liela - deviņpadsmit simtdaļas. Bērniem ir kur izskrieties. Pieaugušajiem ir vieta uzcept gaļu. Ir arī pirtiņa. Forši. Arī dārziņš un siltumnīca ir - Lienei ir iespēja izaudzēt šo to ģimenei. Arī tagad uz palodzēm jau stādiņi auga. Prieks, ka Liene saimnieko. Jā, nedaudz neērta satiksme ir, bet māja tomēr ir un paliek māja. Ieva tāda nopietna meitene. Tūlīt jau būs septiņi gadi. Rudenī ies uz skolu, un mūsu ar Lieni māsīca Iveta būs klases audzinātāja. Līga ir riktīga razbainiece. Aktīva un nebēdnīga. Un ar tādām enģeļbizēm! Gaiši, nedaudz cirtaini mati... burvīga! :D Alise pagaidām apaļiem vaigiem vēl tikai rāpo. Bet ir forši, ka nav pārāk niķīga. Uzmanību īpaši nepieprasa, jo viņai pietiek ar to, ka viņas krēsliņš ir turpat, kur visi pārējie tusē. Neviens viņai virsū nebāžas, bet viņa jūtās kā daļa no kompānijas.
Pasēdējām pāris stundiņas un devāmies uz mājām.
Saulriets bija bezgala skaists. Ar mammu braucām un runājām par to, cik forši tomēr, ka satikām uzreiz tik daudz radus. Labi, ka viņi saņēmās atbraukt. Nav jau viņiem tas viegli, bet pēc tam ir liels prieks un atkal ir par ko runāt un domāt. Viņi nedaudz tiek izsisti no rutīnas.
Tā kā visu dienu dažādi gardumi ēsti (bēru mielasts bija tiešām ārkārtīgi gards un viss bija ļoti svaigs, arī kūka pie Lienes bija laba), vakarā nolēmu izskriet mazu loku. Ja pirms pāris gadiem diezgan viegli noskrēju īso krosiņu, tad šoreiz tas bija kaut kā smagāk. PAti pabrīnījos par to. Jā, bija nepatīkami skriet, jo bija auksts gaiss. Un skrienot elpo nedaudz savādāk, nekā ejot. TOmēr labi, ka izmetu loku pa ciematu, jo kustības ir vajadzīgas.
Gara šī diena sanāca. Un daudz emociju bija. Uzzināju daudz par savu ģimeni. Ieraudzīju daudz... Kamēr vecāki dzīvi, man vēl ir šī iespēja uzzināt, kas ir mana ģimene plašākā nozīmē. Pasmaidīju par to, ka man arī viena radiniece (mammas brālēna, kurš dzīvo Baltkrievijā, meita) dzīvo Kaļiņingradā. :)Viena radiniece Krasnodarā.. Kā tā dzimta izmētāta pa pasauli..
This page was loaded Apr 27th 2024, 7:13 am GMT.