Skatos, ka jau vairāki kolēģi pieteikušies 136/55 pasākumam. Ir tādas, kas skrien pusmaratonus un ir tādas, par kuru aktivitātēm kaut kā iepriekš nebiju dzirdējusi. Pieņemu, ka cilvēki tomēr ikdienā kaut ko dara, nevis vienkārši ielaižas it kā foršā avantūrā.
Es pati gan vēl skatos uz to, ko darīt. Jā, esmu apņēmusies staigāt vēl vairāk, tomēr neesmu vēl gatava pateikt viennozīmīgi jā šim izaicinājumam.

Šodien saņēmu arī epastu par radona rādītājiem. Ar radonu mums viss ir kārtībā. Pie vecākiem vispār viss ir labi. Bet pie J.darba telpās tomēr ir tuvāk tai kritiskajai robežai. Norunājām, ka biežāk ir jāvēdina telpas.

Par deklarāciju nedaudz papukojos, bet tas ir to vērts. Iepriekš bija lietotājam draudzīgāk, bet VID neērtāk. Tagad, kad jāapraksta katrs čeks ar numuriem, datumiem, iestādes rekvizītiem, ķēpa ir lielāka. Bet, ja ir iespēja saņemt atpakaļ tik daudz, cik mammai ir pensija..ir to vērts, vai ne?

No rīta vēl domāju, ka aizstaigāšu pie Sanitas pakaļ pasūtījumam. Sanāks labs treniņš teju 20 km garumā. Tomēr pa dienu sniga un vēl tāds diezgan nemīlīgs vējš pūta. Tāpēc garās pastaigas vietā īsā pastaiga. 3,5 stundas tādā putenī diez kas labs nebūtu. Vējš arī īsās pastaigas laikā paguva nepatīkami pasaldēt.

Un prieks, ka vēsture atkal uz gadu tiks abonēta. Man tomēr patīk, ka mani izdevniecības pačubina un atgādina par to, ka pienācis laiks abonēt jau kādu ierasto žurnālu;)

Bet dienas bilde - nemīlīgais laiks un nelielā vilšanās par to, ka garā pastaiga nebūs.