smth
Commenting To 
12th-Feb-2017 08:15 pm - 12.februāris

0212
No rīta atkal atgriezāmies pie tā paša temata, ar kuru beidzām - ģimene.Atkal ar tēti un mammu pētījām bildes, viņi abi centās atcerēties kādus notikumus, cilvēkus no savas bērnības.
Pēc tam negaidīti atbrauca Lueta un Sergejs. Atkal Lueta piečaloja pilnu māju. :) Par mācībām, orķestri, grāmatām, savu sadzīvi stāstīja. Sergejs ļauj Luetai runāt, pats iestarpina vien kādu vārdu. Viņš mums tāds mierīgais un prātīgais tips, bet Lueta.. Lueta joprojām ir maza vējaslota. :) Šobrīd gan tādā pozitīvā nozīmē. ;)Pieaug meitēns. Pavisam drīz jau 23 gadi.
Lueta pastāstāstīja arī par Kristianu. Viņš aizvien nopietnāk pievēršas Zemessardzei. Ņemot vērā to, ka tiek veidoti jauni centri Latgalē, tad Kristians ir iesniedzis arī savus dokumentus. Vienlaikus viņš ir pabeidzis arī pirmo apmācību nedēļu. Būšot vēl laikam četras, laikam. Prieks, ka arī Kristians sevi ir atradis. Krietnu brīdi raizējos par to, kas ar viņa dzīvi būs, bet tagad.. tagad mierīga sirds ir.
Pēc tam, kad Lueta ar Sergeju jau aizbrauca, kādu brīdi vēl pačalojām un sāku posties arī es Rīgas virzienā. Ceļš mājup... Galva atkal sāka dīkt. Labi, ka netraucēja aizbraukt mājās. Pa ceļam daudz domāju par to, ko šobrīd runājam ar vecākiem. Viņi ir mana saikne ar pagātni, senčiem.. Un bildes, kuras ar katru gadu kļūst aizvien dārgākas un vērtīgākas..

Te nu būs divas kāzu bildes.
Mammas vecāki. 1936.gads Ziemassvētku laiks.
Stanislava Apolonija 1936
Sniegu redzēt nevar, bet mamma stāstīja, ka viņai stāstīts, ka jaunā pāra kamanas kādā kupenā esot apgāzušās.
Bilde joprojām ir ļoti labā kvalitātē. Viens no iemesliem - viens no Vanageļu ģimenes esot bijis fotogrāfs, tāpēc arī taisījis savējiem labas bildes.

Tēva vecāki. 1940.gada vēls rudens vai arī ziema.
Aloizs Veronika 1940
Kāzas esot notikušas Patmalniekos. Pirmajā rindā blakus muzikantam tēta krusttēvs.Bilde diemžēl ir miglaina. :( Bet nojaust un saprast jau visu var.
Skatoties abas bildes domāju, nez, kāda būtu mana otrā baba, ja vectēvs nebūtu gājis bojā 1944.gada rudenī. Daži gadi kopā, karš.. un tik ilga dzīve vienai pašai ar bērniem...

Vispār..šīs trīs stundas ceļā, jo īpaši, ja esmu viena, ļauj pārdomāt mierīgā garā tik daudz dažādu domu, lietu, notikumu.. Nevari nekur aizbēgt, nevari novērsties. Brauc, vēro ceļu un domā..
Ceļš kā meditācija.
Comment Form 
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.
This page was loaded Mar 29th 2024, 10:32 am GMT.