Ar eklēriem uz Daugavpili un laukiem - tāds dienas sauklis īsumā. ;)



Bet, ja garāk, tad no rīta pamodos diezgan agri, jo vajadzēja savākties braucienam uz laukiem, jo savlaicīgi bija jāaizbrauc līdz Raunas dārzam, lai pagūtu eklērus nopirkt, jo jāizbrauc normālā laikā, lai var uz pusdienām jau Daugavpilī būt.
Viss gandrīz izdevās. :) Savācos nedaudz lēnāk nekā plānoju, bet Raunas dārzā tomēr izdevās nopirkt deviņu veidu parastos eklērus, kā arī vienu Paris Brest. Nolēmu, ka šāds našķis varētu būt visiem interesants un neparasts. Kūkas, tortes, bulciņas... jau esam atēdušies. ;)
Ceļš uz Daugavpili..Atkal braucu caur Vecumniekiem un Neretu. Jā, ir viens posms, kas tāds štruntīgāks ir, tomēr kopumā - ceļš joprojām ir gana patīkams un tukšs. Jo biju tuvāk Ilūkstei, jo vairāk domāju par mammas bērnību, par viņas stāstiem par braucieniem uz Gārseni ar velosipēdu, par slēpošanu Ilūkstes apkārtnē.. Par saviem vecvecākiem, kas brauca uz 'oplotim' uz citiem miestiem, par viņu vecākiem. Tas, ka mamma šobrīd ir ierakusies baznīcas grāmatās un stāsta man to, ko interesantu atrod, liek man arī krietni vairāk piedomāt par saviem senčiem. Tik daudzus gadus viņi mums bija nezināmi, gulēja visu aizmirsti.. un tagad viņi atkal ir atrasti un viņiem ir piederīgie. Viņi vairs nav tikai ieraksti baznīcas grāmatās. Un es ļoti ceru, ka viņu dvēselītes tagad ir mūsu domu sasildītas.
Pēcpusdiena pie Ivara un Annas.. Abi bērni ļoti priecājās mani redzēt. Aplipa, pielipa man. :) Tāpēc visas sarunas ar pieaugušajiem notika ar pārtraukumiem. Un daudz laika tika pavadīts uzklausot Ilvera stāstus par viņa spēlēm un izpildot Santas uzdevumus. :) Beigās jau bija tā, ka abi bērni lūdzās, lai palieku pa nakti. Santa bija gatava gulēt uz paklāja, lai tik es palieku un guļu viņas gultā. :D Sarunājām, ka Ilveru kādā piektdienā atsūtīs pie manis uz Rīgu, lai līdz svētdienai var izdzīvoties. :)
Pie vecākiem ierados jau pēc pusdeviņiem vakarā. Nevienu zvēriņu nesatiku - mierīgi un jauki atbraucu. Jā, nebija pārāk komfortabli braukt naktī, bet no otras puses - mierīgi, prātīgi atdudināju uz laukiem. Vecāki jau mani negaidīja, bija domājuši, ka es pie Ivara palikšu. :) Bet sanāca patīkams pārsteigums. Ar mammu apēdām Paris Brest eklēru. Ļoti gards! Zinu, ka tāds vēl kādreiz būs jānopērk. Dzērām cigoriņu kafiju ar pienu, un runājām, runājām, runājām.
Ir laba sajūta šobrīd. Es, apzinoties, ka laika nav pārāk daudz vairs, cenšos noskaidrot daudz dažādu lietu, kas mani interesē.
Jau ap 11 vakarā izvilkām albūmus un sākām skatīties bildes. Tur gan mammas ģimenes bildes, gan tēva ģimenes bildes. Tur gan tēta mammas tēva Justina bēres, gan tēva vecāku, gan mammas vecāku kāzu bildes. Daudz, daudz dažādu radu. Šo to tētis ar mammu atcerējās un stāstīja, kas par notikumiem redzami fotogrāfijās, kas ir tie cilvēki, kas redzami. To, ka mammas tētis ar saviem vecākiem bija Pirmā pasaules kara laikā devies uz Pēterburgu zināju. To, ka manai tēta mammai bija onkulis Maskavā, uzzināju, skatoties šī bildes. Tētis stāstīja, ka pēdējo reizi, kad tas onkulis bija atbraucis, jau pēc Otrā pasaules kara laikam, viņš slikti runāja latviski. Tēta tēva māsu Zetu visās fotogrāfijās spēju sazīmēt. :) Arī Mariju, kas gāja bojā autoavārijā, atpazīstu, jo viņai tāda ļoti īpatnēja seja - izskatās pēc dāmas ar aknām - ceļu negriezīs. No otras puses - viņa 50tajos gados Rīgā strādājā tirdzniecība, spriežot pēc bēru bildēm, kur ārkārtīgi daudz cilvēku bija, gana nozīmīga persona bijusi. Kad viņa gāja bojā, tad viņas mammu vadāja pa dažādiem kapiem, rādot dažādas vietas, kur meitu apglabāt. Beigās apstājās pie Meža kapiem.
Vispār, par Mariju runājot, es bieži vien, kad braucu uz vai no Jūrmalas, atceros to, ka viņa uz tā ceļa miglas laikā gāja bojā autoavārijā. Tētim viņa bija viena no mīļajām tantēm, vismaz tā es no stāstiem saprotu.
Klausoties vecāku stāstos, es nemitīgi uzdevu sev jautājumu, kā to visu, ko viņi atceras, saglabāt, paturēt, lai nepazūd.. Laikam tikai pierakstot..

Un re divas bildes no albūma - mammas vecāki.
Vecmamma ar savu māsu.


Vectēvs. 1924.gada 30.oktobris. Dinaburgas cietoksnis.