Lieliska svētdiena. Vispirms izčalojos ar vecākiem, tad Ivaru un bērniem.
Jā, mamma ar visu šo radurakstu pētīšanu ir nedaudz "pazaudēta". Daudz sēž pie datora un līdz ar to mazāk ar viņu var normāli komunicēt. Bet pagaidām visi to uztveram ar sapratni - mamma dara nozīmīgu darbu. :)
Ivars un bērni bija priecīgi, ka atbraucu. Santa vairāk, bet Ilvers mazāk, centās pievērst manu uzmanību - parunāt, parādīt kaut ko, darīt kaut ko kopā ar mani. :) Nedaudz parunājām ar Ivaru par 3.jūniju. Bet ļoti minimāli, jo pagaidām vēl vieta nav sarunāta. Tomēr vienojāmies, ka šī lieta jāsāk bīdīt.
Pirms projām braukšanas nolēmu vēl iebraukt Rotko mākslas centrā. Cik brīnišķīgas izstādes šobrīd ir Marka Rotko mākslas centrā!



Vasiļjeva Viktorijas laika tērpu izstāde. (Ekspozīciju veido apmēram 60 tērpi un neskaitāmi aksesuāri, kurus valkāja cilvēki ģeogrāfiski visnotaļ plašā teritorijā: Anglijā, Francijā, Itālijā, Vācijā un Austroungārijā. Turklāt izstādē ir eksponēti dažādu stilu apģērbi – no romantisma līdz pat jūgendstilam. Ekspozīcijā ir arī vairāk nekā 150 aksesuāri, tostarp vēdekļi, saulessargi un lietussargi, cepures, rotaslietas, somiņas, kamzoļi, korsetes, lornetes, kā arī daudzi citi modes priekšmeti, kas ikdienā vairs netiek lietoti un ir nolemti pilnīgai aizmirstībai. Apmeklētāji var apbrīnot tādus retumus kā zeķu lentes, deju kartes, ķemmes, somiņas un cigarešu etvijas. Izstādē apskatāmi arī augstās modes tērpi, kas ir tapuši izcilākajos modes namos – Parisian Worth (dibināts 1857. gadā), Doucet un Paquin. Īpašu interesi raisa dažādas laikā no 1850. līdz 1860. gadam tapušas vakarkleitas un tafta krinolīni, balles tērpi ar velcēm, kā arī virsdrēbes nesteidzīgām pastaigām. 19. gadsimta pēdējā dekādē Eiropa piedzīvoja Art Nouveau uzvaras gājienu, kuru lielā mērā ietekmēja Japānas mākslas kustība. Košos un spilgtos ar anilīnkrāsām krāsotos audumus nomainīja pasteļtoņi un caurspīdīgi gaišas krāsas. Modernos tērpus rotāja ziedu raksti. Īpaši populāri bija īrisu, magoņu un hortenziju zīmējumi. Laikā no 1890. gada līdz 1900. gadam šī modes tendence atbalsojās arī citās dekoratīvās mākslas jomās, un tās ietekmes ir vērojamas tādos modes aksesuāros kā vēdekļi, izšuvumi un rotaslietas. Izstādi papildina lielizmēra senu fotogrāfiju kopijas, kā arī eļļas gleznas un akvareļi – pārsvarā 19. gadsimta 2. pusē tapuši portreti, kurus Aleksandrs Vasiļjevs atlasījis no savas plašās kolekcijas, kas veltīta periodam no 1850. līdz 1900. gadam. Veidodamas izstādes fonu, tās rada ļoti īpašu tā laika dzīves un modes gaisotni.)


Latvijas Mākslas savienības muzeja izstāde "Pingopongs. Ideju saspēle".
Latvijas Mākslinieku savienības muzejs (LMS muzejs), aktualizējot savu mākslas darbu krājumu, rosina atcerēties vai no jauna ieraudzīt 20. gs. 2. pusē tapušos mākslas darbus, kuri izstādē “Pingpongs. Ideju saspēle” parāda tā laika sacensību garu mākslas dzīvē. Plašajā ekspozīcijā vērojams nesenā laikmeta vēriens – gan lielajos darbu izmēros, gan dažādajā mākslas valodā, ko mākslinieki varēja attīstīt. Viņu radošais, aktīvais gars bija nerimtīgs vēlmē sacensties. Bagātīgā stilistika, centieni pētīt un studēt dabu, pasauli, stilizēt un vispārināt, klusināt un uzsvērt – tā ir saspēle, kurā mākslinieki varēja viens otru bagātināt. Arī pilnīgi pretējs sniegums tika uztverts kā izaicinājums, kas liek būt vēl trāpīgākam tēlojumā, krāsu izvēlē un toņu izsmalcinātībā. Mākslinieks bagātināja mākslinieku, bet skatītāja uzdevums un aicinājums bija augt līdzi un izprast mākslinieciskās domas. Izstādes veidotāji vēlējušies radīt „saspēli”, un skatītājam ir iespēja vērot mākslas attīstību starp ekspozīcijas vecāko un jaunāko darbu, proti, Gunāra Hermanovska “Kartupeļu racēji” (1947) un Valda Krēsliņa “Saldais dūms” (1990), kur no aktīvās dzīves norišu (ražas novākšana, zivju kūpināšana, rumulēšanās u.c.) attēlošanas, spraigās izteiksmes līdzekļu izmantošanas un būšanas dzīves centrā tiek sasniegta tēlu samierināšanās ar dzīvi un pasaules vērošana it kā “no malas”. Izstādes koncepcija skar mūsdienās aktuālus jautājumus: mākslinieka lomu, atbalstu dažādos laikmetos, mākslinieka aktivitāti toreiz un samierināšanos tagad.

Eva Aruta. Realitāte.
Eva Aruta – māksliniece, rakstniece, žurnāliste, vairāku dokumentālo filmu autore. Dzimusi Gjumri pilsētā (Armēnija). Mākslu studējusi Erevānas Valsts mākslas akadēmijā (Armēnija). Patlaban dzīvo un strādā Drēzdenē (Vācija). Jau vairāk nekā 5 gadus māksliniece pēta realitātes tēmu. Viss sākās ar socioloģisko aptauju par tēmu: „Kas ir realitāte?” Eva sāka domāt par to, kas veido mūs un mūsu realitāti, kur sākas „reālais”? Katru dienu viņa pietiekami vērīgi novēro sabiedrības un mākslas attīstību. Mākslinieci uztrauc mūsdienas sievietes sociālais stāvoklis, tās tiesības. Visas šīs pārdomas attēlojas viņas darbos. Tāpat tajos viņa risina apziņas un zemapziņas mijiedarbības jautājumus. Visvairāk mākslinieci interesē realitāte cilvēka bezapziņā, kas, viņasprāt, bieži vien ir reālāka par apziņas realitāti. Izstādes „Realitāte” darbi atspoguļo mākslinieces dzīvesstāsta fragmentus: spilgtus un monotonus, emocionālus un mierīgus. Tajos var saskatīt Evas sapņus un pārdzīvojumus, viņas jūtas un vēlēšanās. Katra glezna ir kā atsevišķs cilvēks. Akrila krāsas kārtas viņa klāj vienu uz otras, veidojot daudzkrāsu slāņus, bet citreiz tikai monotonus slāņus, kas simbolizē dzīves gaitu ar visām tās norisēm un apstākļiem. Viņas darbos redzamie tēli ir tik netverami, cik netverama ir pati realitāte; tie ir tikai sajūtas, rēgi, kas balansē starp redzamo un neredzamo. Izstādi papildina vēl trīs psiholoģiskas īsfilmas. Tās ir mākslinieces eksperiments, kas mudina skatītāju aizdomāties par savas dzīves mērķu sasniegšanu.

Saldais ēdiens - Nataļja Marinoha PLŪSMA. Iemīlējos vairākās gleznās! :) Gribētos tās mājās pie sienas, lai regulāri varētu piesiet aci.. :)
“Viss plūst, viss mainās”. Radošums vienmēr man ir kā jauns un interesants piedzīvojums. Aizraujoši ir izbaudīt šo procesu no iekšpuses, un daudzkārt mani māc ziņkāre, kāds būs rezultāts”. (Nataļja Marinoha). Daugavpiliete Nataļja Marinoha ir noskaņu māksliniece, kas spēj attēlot dvēseles smalkos stāvokļus plūsmā un mainīgumā. Viņas gleznās ir nevis spontāna, bet drīzāk pārbaudīta līdzsvarotu un harmonisku izjūtu pasaule, dabā saskatīta noskaņa, dabas stihiju iedvesmots redzējums, kas skatītājam paveras caur īpašu mākslinieces kadrējumu, ļaujoties viegli “ieslīdēt” kompozīcijā. Lai arī mākslinieces devīze ir veltīta plūstošajam un mainīgajam, nemainīgas un mākslinieciski būtiskas ir viņas radītās kompozīcijas, kuras netieši aizplūst no vienas kompozīcijas nākamajā, it kā no radošuma avota izplūstu liela gleznieciska upe. Lai arī mainībā bieži vēlamies izvēlēties vieglāko ceļu, Nataļja vienmēr ir palikusi uzticīga mākslai un ar savu darbu kuplina Latvijas glezniecības ainu.


Vēl viens saldais ēdiens - Sapņu un fantāzijas pasaules. Arī ārkārtīgi skaisti darbi bija. Tādi, uz kuriem gribas skatīties, skatīties, skatīties...
Mēs visi sapņojam – no bērnības līdz mūža norietam. Sapņi jau no antīkās pasaules laikiem ir bijuši interpretāciju objekti. Sapņu skaidrošanas tēmai ir veltīti daudzi viduslaiku manuskripti, bet Freids sapņiem piešķīra milzīgu nozīmi cilvēka psiholoģijas izpētē. Būtībā mēs sapņojam gan miegā, gan nomodā, un tajā brīdī mūsu zemapziņas aisbergs iznirst no psihes dzīlēm. Pavisam vienkāršoti fantāziju var definēt kā radošo iztēli. Lai gan mēs parasti domājam, ka robežlīnija starp miegu un nomodu ir skaidri iezīmēta, patiesībā tā nav. Kaut kādā mistiskā veidā mākslas darbos allaž klātesoša ir zemapziņa. Sapņos mēs nonākam tuvāk patiesībai, jo mūsu dvēseles stāvoklis “paceļas” augstākā esības līmenī. Tādējādi aktīva mijiedarbība starp apziņu un zemapziņu ir tā, kas padara mūs par radošām būtnēm. Sapnis ir netverama parādība. Mākslinieki vizualizēdami savus sapņus mākslā, atveido sapņu netveramību. Šai izstādei atlasītie darbi šādā vai citā veidā ir dažādām kultūrām piederošu mākslinieku sapņu un fantāziju rezultāts. Lai gan tēmu un pat tehniku ziņā tie ir atšķirīgi, visi izstādē pārstāvētie mākslas darbi stāsta mums mākslinieku nomodā vai miegā redzētos sapņus. Aplūkojot katra atsevišķa mākslinieka darbus, jūs it kā ieejat dažādās sapņu vai fantāzijas telpās, kā “caur lupu” ielūkodamies jaunās, neredzētās pasaulēs.
………………………………………………………………………………………………………
Dalībnieki:
Lisa Etterich (Vācija) caur visas savas pieredzes prizmu rada strukturālas gleznas, kuras “ievelk” skatītāju fantāzijas pasaulē. Abstraktie, metafiziskie un komisma iedvesmotie darbi ataino viņas iztēles mainību. Mitoloģiskas ainas, fantastiskas ainavas, brīnumaini reljefi, kas izskatās kā citas pasaules satelītu uzņēmumi – tas viss rod ir radis izpausmi izcilos mākslas darbos. Pashmin Art galerija ir publicējusi viņas mākslas grāmatu A Journey into Neverland /Ceļojums uz Nekadzemi/ (2016) angļu, ķīniešu un vācu valodā.
Zhehu Li (Ķīna) ir profesors un zinātniskais konsultants Šanhajas Tehnoloģiju institūta Mākslas un dizaina skolā. Ķīnas padome 2001. gadā piešķīra viņam “Valsts izcilākā mākslinieka” titulu par Ķīnas etniskās mākslas popularizēšanu. Viņa pusreālistiskās gleznas maģiski iedarbojas uz skatītāju, apburot ar mākslinieka rokraksta savdabību.
Dminc (Itālija) pēc daudzos ceļojumos pavadītajiem gadiem tagad dzīvo un strādā Milānā. Savā būtībā māksliniece ir disidente un dzīves patiesību meklētāja. Viņa nepārtraukti lauž rāmjus un iet pāri “jau redzētā” vai “jau dzirdētā” robežām. Viņas skolotāji ir dzīve un lieliskie 19. gadsimta meistari. Modes žanrā apgūtās tehnikas īstenojas viņas vēlāko darbu trīsdimensiju vizualizācijā. Viņas gleznās atrodas vieta gan akrila krāsām, pastām, spīguļiem, pulveriem, gliemežvākiem, Swarovski kristāliem un daudziem citiem priekšmetiem.
Natalja Nouri (Latvija) šobrīd dzīvo un strādā Hamburgā. “Dabas misticisms un simboli – kultūru alķīmija” ir viņas mākslu definējošais koncepts. Viņas darbos sastopas kultūras, ticības, simbolu valodas, kā arī austrumu un rietumu reliģijas. Viņas simboliskajos darbos mikropasaule un makropasaule ir nedalāmi saistītas, un tām raksturīgas atklātas un apslēptas simetriskas struktūras.
Patrick Bubna-Litic (Austrija) studēja politoloģiju Pērtā un Kanberā, līdz atklājis savu kaisli pret mākslu. Viņš krāsās un formās vizualizē muzikālas intonācijas. Viņa lāpstiņas vai otas triepieni ir kā mūzikas skaņdarbu radītas vibrācijas. Viņš rada dvēseles ainavas. Viņa gleznas mirdz un pauž vitalitāti, kaisli un miermīlību. Pashmin Art galerija ir izdevusi viņa mākslas grāmatu The Color of Music /Mūzikas krāsa/ (2015) angļu, ķīniešu un vācu valodā.
Michael Imhof (Vācija) pēc profesijas ir ķirurgs. Tāpēc viņa prātu nodarbina fundamentāli 21. gadsimta medicīnas ētiski filozofiski jautājumi, un šos jautājumus viņš cenšas aplūkot savā radošajā darbībā. Savā mākslā viņš rada garīguma apdvestus pasaules attēlus. Cilvēki ir dzīves mistērijas centrā. Reizēm viņš mākslā apvieno cilvēkus, dzīvniekus un mašīnas, tādējādi demonstrēdams mehānismu un mākslīgi inicētās ģenētikas klātbūtni mākslā.
Jiang Haicang (Ķīna) piedzima senajā Čžaojuaņā (Kišaņas apgabalā, Baozi, Ķīnā), kas ir dzeltenzemes reģions. Jiang Haicang sirdi un dvēseli ir pārņēmis dzeltenzemes pamatīgums, fantastiskums un groteska, kas stimulē harmonijas starp cilvēkiem un dabu, primitīvu vidi un abstrakciju atspoguļojumu viņa vēlākajos darbos.
Ymmerwahr (Vācija), kuras īstais vārds ir Karola Pegau, savos ceļojumos uz Irānu un Afganistānu atklāja savu kaisli pret austrumu kultūru. Skatītājs viņas gleznās var ieraudzīt bagātīgo iespaidu un pieredžu vizuālo atspoguļojumu. Spoža saule, košas krāsas un gaismas pārbagātība piešķir individualitāti viņas darbiem. Mākslinieces sapņi un profesionālās zināšanas tēlotājmākslā apvienojas, lai radītu jaunu mākslas darbu sēriju.
Janus Alphonso (Vācija) darbos liela uzmanība ir pievērsta reālistiskiem ceļamkrāniem un tiltiem, kas ir galvenie motīvi viņa pilsētainavās. Viņš rāda rūpniecības saskaņu ar dabu. Viņa ceļamkrāni neiejaucas dabā un neiznīcina ainavas skaistumu. Turklāt mākslinieks ne tikai attēlo idealizētu pasauli, bet konkrēti parāda rūpniecības ierosinātas pārmaiņas attiecībās starp 21. gadsimta cilvēku un dabu.
Hou Guanbin (Ķīna) ir absolvējis Hebejas Universitātes Mākslas akadēmiju Pekinā. Viņa darbi vizualizē jaunu skulpturālu estētiku, izmantojot anti-elites un humora tehnikas. Ironija ir viņa galvenā tēma. Viņš izjauc populāro kultūru trīs veidos: komiski apšaubot un kritizējot realitāti, veidojot pretrunu un paradoksu pasauli un izvairoties no izsmalcinātības valodā.

un vēl arī Lietuvas tekstila izstāde - konkurss "Tradīcija un mūsdienas. Baltiešu zīmes tekstilā". tiek rīkota projekta “Dažādais tekstils”, kuru kopš 2009. gada ik gadu rīko Lietuvas Mākslinieku savienības Kauņas departamenta Tekstila nodaļa, kontekstā. Šī projekta galvenā misija ir izplatīt tekstilmākslas idejas Lietuvas novados (kā arī kaimiņvalstīs), kas atrodas ārpus kultūras un mākslas centriem. Izstādes tēma aktualizē mūsu nācijas (kā arī visa Baltijas jūras reģiona tautu) kultūras mantojumu. Kopš pasaules uztveres pirmsākumiem vizuālās formas ir pārceļojušas no viena laikmeta citā. Mainīgie konteksti rada atšķirīgu vizuāli semantisko saturu. “Sen zināmais” tiek atklāts no jauna un pārdzimst nozīmīgās, svētās un mūžīgās lietās. Vecās formas un tēli, savijušies ar racionālām un garīgām pieredzēm, paver jaunus aspektus un rada mūsdienu laika zīmes, kā arī kultūras tēlus. Izstādē pārstāvētie mākslas darbi ir kā zīmju semantiskie raksti, kas iezīmē Baltijas valstu kultūras mantojumu un tās ļaužu garu. Dažādos mūsdienu kontekstos stilizētie senie baltu simboli un raksti (ugunskrusts, krusts, aplis u.c.) iegūst jaunas nozīmes (caurvītas ar vēsturisku, sociālu un politisku konotāciju). Iekodētie tēli aicina izstādes apmeklētājus meklēt jaunas baltu rakstu interpretācijas – ne tikai paraudzīties uz zīmēm no mūsdienu perspektīvas, bet arī iepazīt to stāstus.

Lieliska svētdiena!
Vien tas ceļš uz Rīgu pa tumsu -/+ 1 °C un nedaudz migla, un nedaudz smidzeklis... Bet viss beidzās labi un man bija lieliska nedēļas nogale ar ģimeni! ;)