Dienas bilde šoreiz būs šī:



Diena, kad viss notika ne tā, kā plānots.
No rīta (ap pussešiem) mīļotajam kaut kāds nesaprotams telefonzvans. Nepaguva pacelt. Bet, atzvanīt nebija kam - telefona atmiņā nekas nav saglabājies. Tieši tajā brīdī novērtējām skaisto skatu pa logu.. Koki balti, pilsēta skaista - riktīga ziema! :) Pabarojām kaķi, lai netraucē gulēt un likāmies sust.
Ak, jā tieši pirms telefonzvana redzēju ļoti dīvainu sapni. Tur mamma un Ziga bija, un es, un vēl četri cilvēki no ģimenes, tikai nezinu/neatceros, kuri tie bija. Mēs dzīvie bijām septiņi. Viss it kā notika Ilūkstē, bet tajā pat laikā kādā brīdī mēs visi atradāmies zem augsta tilta, gaidot, kad atvedīs tos piecus līķus, kas mums jaapglabā. Nezinu, kas tie tādi bija, bet kāds mums paziņoja, ka tie ir cietuši negadījumā. Atveda laikam karavīri zirgu pajūgos piecus alumīnija zārkus. Bet, kad es izgāju paskatīties, tad nezinu, kāpēc līķi jau bija bez zārkiem šajos ratos. Vienu redzēju visnotaļ skaidri - pamatīgi apdedzis. Rokas un kājas nekārtīgi "mētājās". Nepatīkami bija, bet ne bailīgi. Pēc tam mēs septiņi devāmies kapu virzienā ar šiem pieciem zārķiem. Tomēr kaut kādā mežiņā mums nācās atstāt zirgus ar visiem zārkiem un doties uz priekšu pārbaudīt vai varam doties uz priekšu. Un tad sāka zvanīt telefons, atbrīvojot mani no šī ļoti krāsainā murdziņa.
Lai arī parūpējāmies par to, lai Duksis būtu pabarots agri no rīta, tomēr deviņos viņa atkal ķērās pie vecā niķa - grāmatu "lasīšanas":D Un tad arī pienāca ziņa no Līgas, ka labāk pie viņas braukt pēcpusdienā. Pēc tam savanījāmies un vienojāmies, ka šoreiz tiešām atliksim manu ciemošanos gan tāpēc, ka Līgai savi darbiņi jāizdara, gan arī laika apstākļu dēļ, jo +/-2 un sniegs nav pats draudzīgākais laiks uz šosejas.
Nu, ja jau plāni mainās, tad mainās. Sākumā domāju, ka visu dienu grāmatu lasīšu, bet beigās sapratu, ka ir jāizrok mašīna un jāiet pastaigāt, jo pilsēta tik skaista! :)
Aizstaigāju līdz depo iepirkt visādus sīkumus, kas vajadzīgi, bet kas nav pārāk smagi.



Pēc tam, ejot, piezvanīju mammai, lai papļāpātu par šo un to. Mamma atkal varēja paziņot priecīgu ziņu, ka noskaidrojusi, ka Francišeks nomiris jau pirms dēla Staņislava kāzām. Ieraksts par Francišeka nāvi palīdzēja saprast, cik tad viņam bija bērni. Vikentijam savukārt nomiris 9 gadus vecs dēls Boļeslavs. Ar mammu šoreiz norunājām, ka līdz šim vistraģiskākais liktenis bijis Donātam ar Mariannu, kuri abi agri nomira un atsāja dēlu vienu. Toties izskatās, ka atbilde uz to, kāpēc tieši Nikodems paņēma pie sevis manu vecotēvu, ir tā, ka Marianna un Tekla bija māsas, tieši tāpat kā Donāts un Nikodems. Kur nu vēl tuvāks "pļemess" var būt! Tēvs un onkulis un mamma un viņas māsa..
Kamēr runājām ar mammu, nonācu parciņā pie manēžas. Nekas cits neatlika, kā vien mammai teikt, ka atzvanīšu pēc brīža. Tāds skaistums!!!! Elpa aizrāvās! :) Bezvējš. Un tāds skaistums!



Pēc savācu mīļoto no darba un atbraucām mājās. Labi, ka pusdienās atlika vien izvilk kāroto no ledusskapja vai uzsildīt, tāpēc bads ātri tira remdēts.
Toties atkal kritām interneta veikalu valgos. No rīta ātri pasūtīju šo to no sports shoes. Salomon foršās ziemas staigājamās botas strauji sāka pazust, tāpēc nācās pasteigties ar pasūtījuma veikšanu. Jācer, ka visi izmēri gan man, gan mīļotajam būs pareizi un būsim priecīgi par saņemtajām lietām. Toties tagad vakarā pieķērāmies sportsdirect. Arī tur šobrīd lielas atlaides, tāpēc šo to nolēmām paskatīties. :)
Diena it kā nobumbulēta, bet no otras puses - izstaigājos, papriecājos par pilsētu.. ir pozitīvu emociju kaudze. :) Ko gan vairāk vajag? :)