smth
14.maijs-28.maijs 
28th-May-2016 10:07 pm

14.maijs
0514
No rīta lija..visu dienu lija. Tomēr saņēmāmies un aizbraucām līdz Salaspilij!
Viss sākās nedaudz kā joks (vismaz priekš manis). Brāļa deju kolektīvs ir sadraudzējies ar Salaspils deju kolektīvu. Līdz ar to arī tika saņemts uzaicinājums kādreiz atbraukt uz Salaspili, uz Botānisko dārzu, kur direktora pavadībā visu apskatīt un vienkārši pavadīt jauki laiku. :)
Tā kā šajā dienā bija arī lielais stādu tirgošanas datums, tad tika izdomāts apvienot patīkamo ar lietderīgo.
No rīta es aizstaigāju līdz Sanitai, lai, par spīti lietum un vēsajam laikam tomēr brauktu uz Salaspili. Nolēmām, ka vismaz nedaudz kaut ko apskatīsim, un, ja ļoti pretīgs laiks būs, brauksim mājās.
Satikāmies ar Ivaru, aizbraucām līdz dārzam un metāmies iekšā milzīgajā stikla mājā! :) Patīkami pārsteidza oranžērija. Pietiekami plašs, daudz dažādu augu, ekrāni, ar kuriem padarboties. Interesanti un forši! :)
Tā kā atbraucām īsi pirms tam, kā sākās augu izsole, tad izdomāju, ka mammai vārda dienā varētu nopirkt kādu foršu augu. Kad tika saukti visi izsoles objekti, sapratu, ka ir divas lietas, ka man pašai ļoti patiktu - korintes un viena no rozēm. Krietnu brīdi pārliekot galvā visus variantus, kas mamma varētu patikt, sapratu, ka vienīgā izvēle - floribundroze! :) Tā kā lietainā laika dēļ solītāju bija maz, tad par pietiekami saprātīgām naudiņām arī tikām pie manis nolūkotās rozes. :) Prieks - neizsakāms!
Aukstā laika un bērnu niķu dēļ Sanita aizbrauca nedaudz ātrāk, bet mēs.. mēs turpinājām tusēt pa dārzu. Kad direktors atbrīvojās, tad devāmies ekskursijā. Vispirms aizbraucām līdz tulpēm.. Lai arī tulpju ziedēšana jau tuvojās finiša taisnei un lietus lija, tomēr tulpes.. tik dažādas un skaistas! :) Ik pa brīdim arī iezagās doma, ka šādu es gribētu savā dārzā un tādu arī, un vēl to arī varētu, ak, cik šī skaista, šo man arī vajag! un vēl un vēl, un vēl.. ;))

tulpes

tulpes2

Pēc tam pastaiga pa pašu dārzu ar aizraujošu stāstu par daudziem augiem, kokiem, krūmiem. Kādreiz sen, kad vēl LU laikos biju Salaspilī, staigājām pašas ar Zajcu, tad varējām tikai pajūsmot, ak cik skaisti, bet neko jau daudz par konkrētajiem dārza iemītniekiem neuzzinājām. Šoreiz, kad ir kāds, kas parāda, pastāsta, dārzam rodas pavisam cita vērtība. Īpaši man patika stāsti par skuju kokiem. Un īpaša pieredze bija dažādu skuju koku skuju berzēšana un smaržošana. Ejot garām, nodomā - priede un priede, vai egle un egle. Bet tām atšķiras ne tikai skuju forma, mīkstums, bet arī smarža!!!
Nosaluši, slapji atgriezāmies oranžērijā. Iedzerot glāzi sildošo dzērienu devāmies pastaigā pa oranžēriju. Lai arī man pašai likās, ka diezgan uzmanīgi vēroju augus, tomēr izrādījās, ka tā nav! :) Uzzināju un redzēju daudz jauna. Un īpašā priekšrocība ir tā, ka direktors parādīja tādus augus, ko parasti ikdienas viesiem nemaz neafišē. Piemēram, augs, kas uz pieskārienu reaģē, aizvero lapu. Kā direktors smēja - ja atbrauc ekskursija no skolas un parādītu šo joku, tad tie bērni nemaz tālāk negribētu iet, vien "kaitinātu" mazo augu, līdz ar būtu beigts no stresa. :) Ilveram bija tāda iespēja pieskarties šim augam, un, protams, visiem sajūsma par auga reakciju.
Visforšākais ir tas, ka direktors ir savas lietas patriots un pozitīvā nozīmē apsēsts ar to, ko dara. Tiešām aizrāva! :)
Un vēl tā īpašā sajūta, kad tu vari klīst pa oranžēriju, kad tur nav neviena! Riktīgi labi! :)
Gala rezultātā mēs no turienes izkasījāmies tikai ap astoņiem vakarā. Ainārs gan vēl centās pierunāt mani palikt, lai noskatītos hokeju uz lielā ekrāna, bet vēlā vazāšānas pa Rīgu un brauciens ar pēdējo vilcienu mani kaut kā nemaz nevilināja. Sarunājām, ka kādreiz taču vēl tiksimies un varēs atkal uzsist klaču.
Vēl dienas maziņš pārsteigums ir mūsu pusdienu vieta Salaspilī - 4 pēdas. Tā kā jau bija krietna pēcpusdiena, tad izsalkums, protams, bija diezgan pamatīgs. Daži sākumā atvēzējās gan uz otro, gan uz saldo, bet rezultāts bija tāds, ka gandrīz neviens no mums pat savu otro nevarēja apēst. :D Porcijas vienkārši milzīgas (ne tikai pēc sieviešu mērvienībām, bet arī vīriešu!). Tas, ko mums ieteica vietējie mohikāņi, tiešām izrādījās ļoti gards! Arī atmosfēra šeit ir tīri jauka! Un pluss - kaut neliels, tomēr bērnu stūrītis ir! :)
Tā kā diena sanāca ļoti forša, neskatoties uz auksto un lietaino laiku.
Kad braucu jau mājās, piezvanīja brālis. Pajautāja, vai es jau zinu. Pretjautāju - ko? To, ka Raja mirusi.. Jāsaka, ka šī ziņa kaut kā likās pilnīgi nereāla. Pēc dažām minūtēm arī man uzzvanīja Jāzepiņš. Man atlika vien pateikt, ka es jau zinu... Drausmīgi savāda sajūta. Neticība neatstāja visu laiku...

15.maijs.
Mammas vārda diena un Vasarsvētki.
Un regulāri tieši maijā vidū man uznāk vēlme iztīrīt skapi.
0515
Pārkrāmēju nedaudz studiju papīrus. Šo to izmetu, šo to atstāju. No vienas puses saprotu, ka varēju izmest vēl vairāk, bet kaut kā šķita, ka šis tas varētu vēl kādreiz noderēt. Lai gan.. ja pēdējos 10 gadus tas nebija vajadzīgs, maz ticams, ka es tos savus pierakstus izvilkšu turpmāko 5 gadu laikā. :) Bet nu pagaidām, lai stāv! :))
Drēbju plauktus 'parotēju'. Noriebies, ka kaķis regulāri iekundējas zeķu grozā, tāpēc "pārcēlu" zeķas un veļu augstākos plauktos. Sen jau vajadzēja to izdarīt, bet nekādi nebija atnākusi iedvesma. :) Kaudzīte ar nonēsātām drebēm tika "izrakstītas" no skapja.
Ja godīgi, šāda plauktu pārkārtošana kaut kā krietni atvieglo sajūtu. It kā kļūst vairāk telpas un gaisa. ;)

16.maijs.
Šī diena zīmīga ar divām lietām - 7 gadi kopā un darbs, darbs, darbs.. Nē, vēl bija trešā lieta - visu laiku domās atgriezos pie Rajas.
Septiņi gadi. Ja tā padomā, ne īsti daudz, ne maz. Kā jau jebkurās attiecībās - ir bijis visādi. Gan augšā, gan lejā. Stabili visu laiku ir bijis tas, ka bēgt, neskatoties uz to, kā reizēm ir bijis, tā pa īstam nekad nav gribējies.
Darbā jūtu time pressure. Strauji tuvojas brauciens uz Ženēvu, pēc tam pāris nedēļas uz vietas un jau atvaļinājums. Bet ir sajūta, ka jāizdara vēl daudz, daudz, daudz.
0516

17.maijs.
No rīta atkal darbs, darbs, darbs, bet pēc darba - ātrs skrējiens mājās, krāmēšanās un brauciens uz laukiem.
0517
Braukt lauku virzienā darba dienas beigās ir vienkārši bauda! Ceļš tukšs, flora un fauna priecē!
Un visforšākais mirklis bija izkāpt no auto dzīvokļmājas paglamā jau tumsiņā un just kā viss pagalms ir ceriņu smaržas ievīts.
Ielienot midziņā, sapratu, cik pareizs lēmums tomēr bija braukt vakarā, nevis pa galvu, pa kaklu nesties no rīta.

18.maijs.
0518
Pie sevis nodomāju, ka patiesībā, ja tā padomā, tad šo divarpus gadu laikā, kopš par katru dienu rakstu atskaiti, šīs ir tikai otrās bēres, kurās biju. Jā pa vidu vēl bija tēta tantes - Teklas Kažas bēres, un laikam tas arī ir viss.
Raja pilnīgi noteikti nebija tas cilvēks, par kuru būtu domājusi vēl gadu atpakaļ, ka viņa tik ātri varētu aiziet. Bet kādam tur augšā bija pilnīgi cits plāns..
Bija patīkami redzēt, ka vismaz no mūsu puses visas māsīcas un brālēni bija atbraukuši. Un secinu, ka joprojām ar Zigas bērniem ir tuvākas un sirsnīgākas attiecības, nekā ar Volodjkas bērniem. Un viss tikai vecuma starpības dēļ.
Šīs ir pirmās bēres, kad man nav pabeigtības sajūtas. Iepriekš vienmēr bija tā, ka tajā brīdī, kad redzi, kā smiltis birst uz zārka, iestājas pabeigtības sajūta. Bet šoreiz tā nav. Joprojām ir sajūta, ka tas bija tikai ļauns sapnis...
Un vēl secināju, ka viss ir kā parasti, kā aizbrauc uz Ilūksti, tā nekādi no viņiem visiem nevar aizbraukt. Negribas. Gribas pabūt kopā ar Zigu un brālēniem un māsīcu. Secinu, ka joprojām vistuvākās attiecības man ir ar Jāzepiņu un arī viņa sievu Kristīni.
un vēl.. Ilūkste, manuprāt, ar katru gadu kļūst skaistāka!
Ilukste

Dienas prieciņš bija mammas dārzs. Krāsu un smaržu pārpilnība!
DSC_0366-2

DSC_0367-2

DSC_0368-2

DSC_0372-2

DSC_0374-2

DSC_0377-2

DSC_0380-2

Dienas nepatīkamais pārsteigums - auto niķi. No rīta knapi varēju iedarbināt auto, bet tomēr izdevās. Pēc tam vispār vairs negribēja lekt. Labi, ka ir tētis blakus un var 'piepīpēt' no viņa auto. Pēc tam mani pāris reizes iestūma, lai varu braukt. Izsecinājām, ka visdrīzāk aķis atdeva galus, kas vēlāk arī izrādījās taisnība. Aķis nomainīts un varu mierīgi kādu brīdi dzīvot. Ja tā padomā, tad iepriekšējais aķis ir gana labi kalpojis 4 vai 5 gadus.

Mājās pēc šīs garās dienas atgriezos nogurusi un gana vēlu. Bet tomēr, neskatoties uz šī brauciena bēdīgo iemeslu, mājās atgriezos ar gaišu sajūtu. Jo ģimene (plašākā izpratnē) vēl joprojām ir gana stipra un vienota.
Un vēl bija patīkami iepazīties ar brālēnu meitenēm un sievu klātienē. Foršas viņas ir. ;)

19.maijs
Nezināju, ko šajā ceturdienā darīt - iet uz Dienas Draugu kino vai tomēr uz Prāta spēlēm. Beigās izvēlējos Prāta spēles.
19
Šīs dažas stundas tā iztīra smadzeņpodu no visa liekā! Vairākkārt ir pārbaudīts!
Šajā reizē sākums bija daudzsološs, bet, kad sākās jautājumi par kosmosu un velosipēdu firmu logo... Eh.. Bet kopumā atkal bija aizraujoši, jautri, interesanti! Un galvenais, visas domas par iepriekšējo dienu bija no galvas aizskalotas.

20.maijs
0520
Viena piektdiena, kad nolēmu nekur tālu nestaigāt. Gribējās pabūt mājās, jo visu laiku esmu prom, jo tūlīt, tūlīt garais komandējums priekšā.
Bija, protams, doma laist uz Daugavpili, uz Dančiem pilī un muzeju nakti, bet mammas vārdi lika aizdomāties. Pārāk daudz un bieži viena pati regulāri aizšauju. Nekad nekāda kurnēšana par to nav, bet.. vai patīk tas? Diezin vai. Tāpēc šoreiz nekur projām no mājām!
Vakarā arī pajautāju par šīm savām braukšanām projām. Atbilde, protams, bija ļoti diplomātiska, bet sapratu, ka mammai izrādījās taisnība.

21.maijs
No rīta jutos nepārāk labi. Kauli dīca. Tāpēc arī ilgāk pagulēju.
Dienu tā arī pa māju nobumbulēju. Lasīju žurnālus, kaut ko palasīju arī internetā.
Bet vakarā aizbraucām muzeju nakti palūkot.
0521

Vispirms aizbraucām līdz Dzelzceļa muzejam. Iztaigājām gan iekšā, gan ārā. Cilvēku daudz, bet, ņemot vērā to, ka pietiekami daudz vietas, tad pārāk lielu drūzmēšanos nejutām. Pēc tam iemetām aci Bibliotēkā. Tā kā tajā brīdī tur nekas nenotika, tad ātri devāmies prom. Tā kā abi nebijām krietnu brīdi bijuši Vēstures un kuģniecības muzejā, tad tā bija pirmā un galvenā Vecrīgas izvēle, bet papildus izdomāju, ka jāiegriežas arī Biržā. Visupirms aizgājām uz Biržu, un nedaudz vīlāmies par to, ka vienīgais, kas tur bija - Venēcijas video instalācija. Jā, paši vainīgi, ka nepaskatījāmies, kur ejam, bet nu labi.. Toties Vēstures un kuģniecības muzejā man patika. Jā, cilvēku bija daudz, bet nebija pārāk traki.
Patiesībā, pievienotā vērtība no tāda muzeja apmeklējuma muzeju nakts ietvaros ir diezgan maza, manuprāt. Lielākoties visu izskrien ātri lielā burzmā un viss. Tas drīzāk darbojas kā tāds āķis lūpā, lai atnāktu kādreiz citā laikā, lai mierīgi visu apskatītu, palasītu, paklausītos utt.
Pēc muzejiem vēl izmetām mazu loku pa Vecrīgu un Daugavmalu. Tāds foršs un rāms vakars izdevās! :)
Un labi vien bija, ka nebraucu uz Daugavpili. Lai gan zinu, ka tur būtu bijis jautri un interesanti, tomēr divvientulība ir pilnīgi kaut kas cits.. :)
doms

22.maijs
0522
Aizbraucām līdz servisam ar abām mašīnām. Manējo paķimerēja un ļāva izbraukt testa braucienā, lai saprastu, kas būs ar abs. Tālu braukt nemaz nevajadzēja, atkal lampiņa iedegās, līdz ar to savu auto atstāju servisā. Bet mīļotā auto pāris stundu laikā daļēji saveda kārtībā. Arī būs ko darīt, bet to jau darīs tad, kad es būšu prom, lai manu auto var uz to brīdi paņemt izmantošanai.
Un pievakari atkal bumbulējām pa māju. :)

23.maijs
0523
Ļoti nogurdinoša diena. Darbs izsūc visu enerģiju. Bet varbūt tas ir kādu vitamīnu trūkums?
Dienas prieks iestājās vakarā, jo saņēmu savas mīļotās kurpītes. Reti man ir tā ar apaviem, bet šīs kurpes man tiešām ir kļuvušas bezgala mīļas. Jau trešo reizi tās pasūtu, jau trešo vasaru ar tām staigāšu. Kas šīm kurpēm ir tik īpašs? Tas, ka nav vajadzīgs "ievalkāšanas periods". Apauj un aizej! Un ir tik mīkstas un ērtas! Tās ir manas mīļākās kurpes. Lai gan.. staigājamās kurpes ir vēl ērtās un labākas. Un tās ir manas apkārt dragājamās kurpes. Tiešām ir starpība, kas ir kājās, kad ej īsākus un garākus gabalus!

24.maijs.
Tā diena, kuru gaidīju ar nedaudz nepatīkamām sajūtām, ir klāt! Jāiet pie darba devējiem par darba samaksas jautājumiem diskutēt.
0524
Cerēju, ka pa stundu visu ātri izrunāsim, bet pasākums ievilkās. Jāsaka paldies Andrim, kas tiešām centās visus uzbrukumus neitralizēt. Turklāt pats daudzus jautājumus centās arī atbildēt, līdz ar to man īsti pat reizēm nebija ko teikt. :) Secinājums pēc sanāksmes - būs par šo to jāpadomā, kad grozīsim likumu, jo daži grāmatvežu jautājumi tiešām nav piemērošanas izpratnes, bet gan regulējuma trūkuma radīti.
Un vēl aizstaigāju līdz savai zobārstei. Zāles aizstājām ar plombi un viņa teica, ka jātiek vaļā no astotā zoba, lai varētu ārstēt septīto. Nepatīkami, ka tas viss notiek īsi pirms komandējuma, bet.. pati laikam vainīga, jo vajadzēja varbūt jau sen to astoto zobu izraut.
Rezultātā pēc zobpiedzīvojumiem un sanāksmes ar grāmatvežiem atnācu mājās un aizgāju gulēt. Nogulēju desmit stundas, bet vismaz nākamajā rītā jutos labāk. Varbūt tiešām mani vajā miega trūkums?
Ak, jā! Atcerējos vēl vienu lietu. Tā kā lielajai Lindai 23.maijā bija dzimšanas diena, tad apsveicu viņu un šajā dienā sanāca nedaudz garāka sarakste ar viņu. Es esot vienīgā no Latvijas, izņemot mammas, kas viņu ir apsveikusi dzimšanas dienā. Ja godīgi, man palika nedaudz skumji. Viņai bija krietni tuvākas kolēģes un draudzenes, bet laikam jau laiks dara savu. Viņa pamatā ir Amerikā. Reizēm ir arī citās valstīs - tur, kur vīra ceļ ved - Maskava, Pekina. Tas, protams, var apgrūtināt komunicēšanu ar draugiem, bet man kaut kā šķiet, ka tā nav īsti pareizi. Sarunājām, ka mēģināsim šovasar satikties. Viņi, pārmaiņas pēc, būšot Latvijā mēnesi, nevis divas nedēļas. Līdz ar to ceru, ka jūlija beigās vai augusta sākumā varēs pa īstam satikt Lindu! :) Es tiešām ļoti priecātos par to! :)

25.maijs
Jā, esmu nervoza būtne. Ziņa par zobu visu laiku galvā virpinās. Tāpēc arī pārkārtoju visus nākamās nedēļas plānus. Biju domājusi tikai nākamnedēļ iet pie friziera, bet tā kā nezināju, vai gadījumā man neizraus piektdienā zobu, tomēr izdīcu savai frizierei pieņemšanu šodien. Jā, viņai pusstundu ilgāk nācās strādāt.. jā, man ir par to ir vainas sajūta.. Bet, es esmu bezgala pateicīga viņai par atsaucību.
Un jāsaka, kā ir! Pie viņas es varētu nākt katru dienu, lai man mazgā matus un arī ieveido. Viņai ir foršas rokas! :)
0525

26.maijs.
0526
Vadība aizsūtīja paklausīties, ko Ārvalstu investoru padome izpētījusi par ēnu ekonomiku Latvijā.
Jāatzīst, ka neskatoties uz to, ka pāris gadus šis nebija tas temats, ar kuru aktīvi darbojos (bija citiem nodots), secinu, ka nekas daudz nav mainījies. Jā, varbūt dažas idejas ne-mūsu jomā bija interesantas un jaunas, tomēr pamatā viss ir viens un tas pats. Tomēr nebija garlaicīgi. Prezentētāji spēja skatītājus un klausītājus notvert un paturēt uzmanību. Bet... ir milzīgs bet! Latvijas Radisonā ir šausmīgi neērti krēsli. Turklāt, ja tie tiek salikti tik tuvu viens otram un blakus apsēžas lielāki vīrieši, tad jūties kā sprostā. Viss sāka sāpēt no tās neērtās sēdēšanas.
Un vēl šī diena bija zīmīga ar to, ka līdz pēcpusdienai bija šausmīgi auksti. Ja vēl vējš uzpūta, tad vispār likās, ka vajag mēteli un cimdus, un šalli. Bet pēc tam, pievakarē, gaiss sāka iesilt un pavasaris atgriezās normālās sliedēs.

27.maijs
0527
Protams, dienas notikums ir SI apmeklējums. Divējādas sajūtas. Visi ir pietiekami atsaucīgi un pieklājīgi. Divu stundu dzīvā rinda arī nelikas nekas briesmīgs. Bet pārsteidza tas, ka neviens pats no rindā sēdošiem, izņemot mani, nelasīja kādu grāmatu vai žurnālu. Vai nu vienkārši tupi blenza sienā, vai bakstījās pa telefoniem.
Pēc SI apmeklējuma aizskrēju līdz savai zobārstei, gribēju apspriesties par otrdienu, bet viņa jau bija projām. Jācer, ka ar labākām rtg bildēm viņa tomēr varēs man to septīto zobu sākt ārstēt.
Pēc tam atvēlos mājās un, kā jau parasti piektdienās, sagatavoju pusdienas, lai abiem ir ko ēst. :)
Bet pievakarē pieķēros detalizētākiem izpētes darbiem saistībā ar Ženēvas braucienu.
Bet vakara pāsteigums bija filma Mona (2012). Pat latviešu kino kādu laiku raucu degunu, bet šī filma ir atšķirīga. Netīšām ieslēdzu, kad filma jau gāja. Attinu uz sākumu, lai visu noskatītos. Tiešām pārsteidzoši laba un skaista.

28.maijs
Pamodos, pabaroju kaķi, palasīju Rīgas laiku un.. aizgāju gulēt. :) Pamodos, paēdu, palasīju, iedzēru kafiju, pieķēros pie bilžu krāmēšanai, jo krietns brīdis ir pagājis kopš pēdējās atskaites, turklāt Ženēvai fotoaparāts jāatbrīvo. Paskatījos tv, pačaloju ar Annu, Jolantu, Juriku. Izmagāju veļu, pakrāmēju māju.
Bet visforšākais tomēr ir tas mirklis, kad vari no rīta mierīgi palasīt žurnālu - vai nu gultā, vai dzerot savu rīta kafiju pusdienslaikā. ;)

0528

Un tagad mierīgu sirdi varu noskatīties Seržanta Lapiņa atgriešanās.
This page was loaded Sep 16th 2019, 12:06 pm GMT.