30.aprīlis
Kā jau sestdienas rīts - nedaudz slinks un nesteidzīgs. Ņemot vērā to, ka dažiem bija jāstrādā pa dienu, tad nolēmām braukt uz Liepāju pēcpusdienā. Līdz ar to man bija pietiekami daudz laika, lai pakrāmētos ar bildēm, aizstaigātu līdz centram un nopirktu šo to uzkodai, izpļāpātos ar mammu par gadatirgū iegādātajiem kokiem, krūmiem un citiem zvēriem. ;)
Kad visi sastrēgumi Rīgā bija beigušies, beidzot devāmies ceļā. Un ceļš šajā reizē mums sanāca ar piedzīvojumiem, kurus sagādāja mans auto.
Īsi pirms Liepājas saklausīju nelielu klikšķi un pēc brīža iedegās dzeltenā abs lampele. Nolēmām, ka dzeltenais ir dzeltenais, turklāt ir vasara un ABS nav tik ļoti nepieciešams, tātad - nav nāvīgi un gan jau viss būs labi.
Viesnīcu atradām ļoti ātri. Šoreiz palikām viesnīcā "Kolumbs". Nav pats centrs, bet Liepāja nemaz nav tik milzīga, līdz ar to viss ir ļoti labi izstaigājams. Pati viesnīca - vidusmēra. Numurs tīrs, tiesa, bez vannas - tikai duša, bet tas nekas. Pietrūka iespēja paņemt no skapja papildus spilvenu, bet iztikām arī bez tā. Kopumā - gana labi, gana klusi, gana ērti.
Tā kā vakariņas nebijām ēduši, devāmies nelielā pastaigā uz pilsētas centru. Lai arī nebija nemaz tik vēls un bija sestdiena, pilsēta ļoti klusa bija. Pārsteidzoši klusa.
Vakariņām izvēlējāmies "Darbnīca", kur diezgan daudz cilvēku spietoja. Nesteidzīgi pavakariņojām uz terases ar foršu skatu uz baznīcu. ;))

Pēc tam atpakaļ uz viesnīcu un gulēt. :) Ak, jā! Viena lieta, kas nedaudz izraisīja smaidu viesnīcā - tv maziņš un kanālu izvēle niecīga, līdz ar to nekāda tv skatīšanās vakarā, zvilnot gultā nesanāks. :D

Un vēl viens vakara bilde - grezni!


1.maijs


Izgulējāmies labi! :) No rīta pamodos ar zvanu skaņām. Gulšņājām gultā un minējām, vai tie ir katoļi vai pareizticīgie, kas zvana. Vieniem vienkārši svētdiena, bet otriem Lieldienas. ;) Bet, vai nav vienalga patiesībā? :))
Atcerējos, ka vēl ir bijušas reizes, kad esmu pamodusies ar baznīcas zvanu skaņām. Tā bija Polijā, kad ar Ievu un Tomu izmetām nelielu loku pa Varšavas tuvumā esošajām skaistajām pilsētiņām un ciemiem. Tas bija vēss Lieldienu rīts, bet vienalga, bija forši un sirsnīgi! :)
Arī Romā ir sanācis pamosties ar zvaniem. :)))
Un Rīgā, mājās, ja logs ir vaļā, arī dzirdu Katoļielas baznīcas zvanus. ;))
Katoļiem patīk zvani!

Savācām mantas, samaksājām par viesnīcu un devāmies mazā pastaigā pa pilsētu.
Protams, pirmais ir aiziet līdz jūrai.
Ieliņas, pa kurām gājām, tādas mīlīgas - mājas nelielas, bet gana sakoptas, pašas ielas ne pārāk plašas, auto un cilvēku arī maz. Burvīga svētdienas sajūta!























Var jau būt, ka neko nesaprotu, bet nu vizuāli man šī jaunā koncertzāle nepatīk. Tāda sajūta, ka kaut kas ielas vidū iesēdināts un viss.
Bet varbūt es vienkārši neko nesaprotu no augstās mākslas




Pusdienas ieturējām Barons Bumbier`s. Svētdienas pusdienslaikā tur pavisam kluss bija - tikai pie diviem galdiņiem pusdienotāji. :)
Protams, klasika, kas jāpaaršo - Liepājas menciņi. Mēs laikam bijām pārāk izbadējušies - paņemām zupu un otro. Rezultātā es savus menciņu tikai labi, ja pusi apēdu. ;) Žēl bija, ka nevarēju visu apēst, jo bija ļoti gardi un sātīgi!


Vietējo slavas/zvaigžņu aleju arī apmeklējām :)


Pie šīs mājas smējāmies, ka tai noteikti ir jāpieskaras - tā teikt pieskarties vēsturei. ;) Bet māja ir Pētera Pirmā namiņš, kur reiz viņš ir apmeties, vizitējot šajā pusē.








Šī dzīvnieku patversmes reklāma ļoti uzrunāja! Tas skatiens... atcerējos arī par Duksi, kas uz veselu diennakti ar astīti palika mājās viens.. Un Dukša skatiens parasti, kad atgriežamies vēlāk mājās, ir: "Kur bijāt, ka tik vēlu atvilkāties mājās?" Un vakaros, kad pienāk nosacīti ierastais gulētiešanas laiks, ja neesam aizkasījušies gulēt, Duksis atnāk ar skatienu: "Nu, ilgi vēl sēdēsiet? Ejam gulēt, man nāk miegs!" Var jau būt, ka es piešķiru kaķa skatienam, pozai, uzvedībai vairāk cilvēciskā, nekā tur iekšā ir, bet tā nu mums mājās ir pierasts, un tā arī turpmāk būs!


Ja jau esam tik tuvu Lietuvai, nolēmām aizlaist līdz Palangai. Ceļš ne tk lielā posmā vēl tiek remontēts, bet kopumā diezgan labs. Šoreiz visas bākas un krasti palika neapmeklēti, jo laiks tik daudz nebija, bet zinu, ka vēl gribu turp aizbraukt un mierīgā garā apskatīt visu, ko vien var apskatīt. ;)
Iebraucot Palangā sākās pasākuma "jautrākā" daļa. Pēkšņi iedegās arī bremžu lampiņa. Kāpām ārā, ložņājām, skatījāmies. Nekā tāda, kas liecinātu, ka tiešām ir problēma. Pabraucām kādu gabaliņu - nekādas raksturīgās skaņas nav. Atkal izkāpjam, paskatamies, pataustam, vai nekarst riteņi.. nekā. Atkal pabraucam. Aizbraucām līdz Basanavičus gatvei, tur noparkojāmies vienā no mazajām ieliņām (pluss, ka stāvvietas pilsētā bija bez maksas:)) ). Atkal, cik vien varējām, apskatījām - nekā.
Aizstaigājām līdz tiltam jūrā. Cilvēku - daudz, jo svētdienas pēcpusdiena, jo saulaina diena. Laiks kā radīts atpūtai kopā ar ģimeni! Un, protams, uz tilta daudz makšķernieku un.. daudz arī zivju! :) Un diemžēl jāatzīst, ka Palanga tomēr izgriež pogas Jūrmalai. Diemžēl.











Atgriezāmies pie auto un nolēmām lēnām kustēt Latvijas virzienā un, ja izdosies atrast kādu servisu, kas svētdienas pēcpusdienā, svētku dienā strādā, tajā iebraukt.
Kad ritenis sāka nedaudz vairāk niķoties, nolēmām, ka būtu jāpamēģina to noņemt un paskatīties, kas tur īsti notiek. Neizdevās - pa ziemu viena no skruvēm tik labi "iekodusies", ka nebija dabūjama nost. Turklāt beigās arī atslēgu saliecām. Skrūvējām visu kopā un devāmies lenām uz priekšu.
Tuvojoties robežai, secinājām, ka viens ritenis tomēr sāk karst, bet joprojām viss ir bez jebkādas gultņiem raksturīgās skaņas.. Tā kā blakus bija grāvis, dzesēšanas jautājumu ātri atrisinājām.
Atbraucām līdz Liepājai. Sazvanījām savu servisa puisi, izstāstījām pazīmes, viņš arī piedāvāja vairākus variantus, kas varētu būt un teica, lai uzmanīgi braucam uz priekšu, cik varam un skatamies, kas notiek.
Tikām līdz Saldum. Starp Saldu un Brocēniem auto sāka nedaudz nēsāt, un sapratām, ka tagad gan ir viss - nav ko vairs te māžoties. Saukt no Rīgas evakuatoru, būs ilgi - pāris stundas, kamēr atbrauks pakaļ, pāris stundas uz Rīgu - pusnakts jau būs klāt. Tāpēc ātri internetā atradu evakuatoru Saldū. Pirmajam piezvanīju un viņš bija gatavs mūs aizvilkt līdz Rīgai par 130 naudiņām. Varu uzteikt evakuatora šoferi - tiešām profesionālis! Turklāt ļoti ātri arī atbrauca pakaļ. Man gan nedaudz atkārās žoklis, kad pa šoseju buss ar visu piekabi ar manu auto vietās nesās pat uz 110, bet nu labi.. Rezultātā nedaudz pec deviņiem vakarā jau bijām Rīgā, pie savējā servisa puiša. Viņš laipni mūs atveda līdz mājām un līdz ar to brauciens līdz Baltijas jūrai beidzās laimīgi. ;))
Neskatoties uz ķibeli ar auto, kopumā ir riktīgi laba sajūta par šo nedēļas nogali, ko pavadījām kopā. Bija ļoti, ļoti labi!
Ak, jā! Kamēr braucām no Liepājas uz Saldu, brālis piezvanīja un paziņoja, ka ir atbrīvojusies vēl viena vieta braucienam uz BCN. Ja ir kāds braucējs, varu ņemt līdzi. Tā kā galvenais līdzbraucējs, ko gribas paņemt līdzi, bija mašīnā - uzreiz arī piedāvāju. Brālim apsolījām atbildi dot līdz 4.maija pusdienslaikam. Tomēr, ņemot vērā to, ka braucot uz Rīgu jau daudz runājām par BCN, ko tur gribētos redzēt, nojautu, ka visdrīzāk atbilde būs jā, lai arī tās ir 10 dienas prom no LV. Mājās atbraukši, piesēdām pie kartes, papētīt, kā var aizbraukt līdz BCN, kādas pilsētas vēl pa ceļam varētu tikt apmeklētas.. Viens otras iedegās ar šo ideju. ;)))

2.maijs.
Diena darba un auto zīmē. Ik pa brīdim no mīļotā zvans par to, kas notiek ar manu auto. Izbrīns visiem ir liels par to, ka tik daudz vēl nobraucām ar tādiem gultņiem.. Un izbrīns par to, ka abās pusēs vienlaikus abi gultņi ir aizgājuši pa skuju taku.
Bet es tik atkārtoju - viss notiek tā, kā tam jānotiek. Mans auto ir saprātīgs zvērs - zina, ka nedrīkst milzīgus pigorus mest, tāpēc dara visu prātīgi. Cik varēja, atveda.. izveda no LT, no Liepājas, atveda līdz vietai, kur varam atrast ātri autoevakuatoru, lai ātrāk tiktu mājās. Varēja taču abi riteņi aizmukt, bet nē! Izturēja dūda godam! Malacīte! :) Līdz šim viņa godīgi un labi kalpoja, ceru, ka tā arī turpmāk būs!
Dienas pavērsiens - brālis atsūtīja detalizētāku informāciju par BCN, kas ļāva uzreiz no viena otra dabūt atbildi: "Jā!" Līdz ar to Cibas dievam arī pateicība par to, ka uzklausīja mans lūgšanas! :)))
Un dienas notikums - aukstās zupas sezona ir oficāli atklāta!

Garda, garda, garda! Tik sen nebija ēsta, līdz ar to gardu muti abi noēdāmies! ;) Savi sīpoli, bietes, dilles. Vien gurķis ir Mārupes un bio-eko-šmeko olas tika nopirktas. Vispār, parasti ir tā, ka sākumā tā aukstā zupa iet uz urrā, bet tad, sezonas beigās jau aizvien garākiem zobiem to ēdam. Atēdas.

3.maijs.
Ļoti piepildīta diena.
Vispirms īsā darba diena, kuras laikā, kā jau parasti, atkal gribas un vajag pabeigt kaudzi darbu.
Pēc tam ātri aizsoļoju pie suitiem pakaļ maizei. Graudu maize mūsmājās šobrīd ir visiecienītākā un visātrāk pazūd. Atzīstam to par visgardāko joprojām. ;) Abiem mums patīk vienkārši šķēli šīs maizes apēst bez nekā. :)
Tad ātrais "refrešs", sapucēšanās un pirms-teātra pasēdēšana ar Rūtu. Šoreiz izvēlējāmies tuvumā esošo Osirisu. Kapučino, kūka, vīns.. tāds viegls vakara ieskandinājums. Izpļāpājāmies - gan par viņu braucienu uz Prāgu un Vīni, Zalcburgu, gan nedaudz pakalām plānus Berlīnes apmeklējumam. Rūta paķērusi arī biļetes uz operu Berlīnē. Ja es brauktu viena, tad visdrīzāk aizietu kopā ar viņu, bet tā kā braucam divatā, tad, manuprāt, nav godīgi katru vakaru atstāt miļoto vienu viesnīcā. :)
Par izrādi runājot...

Rudens sonāte JRT. Māte..meita.. meita..māte. Pārāk sarežģītas, apgrieztas, sāpīgas, nedaudz varbūt pat plosošas attiecības.
It kā saprotu visu, kas notiek uz skatuves, bet.. bet man tas nav tuvs un negribu to visu izjust "caur sevi". Man tas ir svešs un tāls.
Izrāde nav slikta, bet nav domāta man.

4.maijs
Pamodos ļoti agri. Un nakti gulēju slikti. Tāpēc visu rītu jutos kā ne savā šķīvīti. It kā bija kaudze ideju, kā šo dienu piepildīt, bet beigās viss, ko spēju, ir gulēt, gulēt, gulēt. Iespējams, ka vienkārši nedēļas nogalē uzkrātais stress tādā veidā "izlīda ārā".
Ja godīgi, nedaudz sirdsapziņas pārmetumi šobrīd ir par to, ka tā izniekoju dienu, bet, ja negulēsi, tad arī nespēsi neko izdarīt. ;)
Dienas prieks - mīļotā gatavotās vakariņas. Pats pieteicās, pats pagatavoju (es vien nedaudz asistēju ar dažādu sastāvdaļu mizošanu, tīrīsanu un sagriešanu). Bija iemesls izvilkt no viņa mammas atvesto čuguna katlu.

Plovs sanāca debešķīgs!
Sen gribēju tikt pie čuguna traukiem, bet tagad, kad mamma pārvācas un no visa liekā cenšas tikt vaļā, viņas dotie čuguna katli un pannas ir tieši laikā! :) Paldies mammai par to! :))

5.maijs.

Vakar daudz kas grozījās ap naudu. Auto remonts, brauciens uz BCN, staigājamās tupeles man, bet negribas to uzskatīt par dienas notikumu.
Dienas prieciņš atkal bija Prāta spēles. Šoreiz mums sanāca tāda jauktā komanda - no vecajiem tikai Natālija, mēs ar Jolantu un tad paķērām Sanitu ar Diānu līdzī no darba, un vēl piedāvāju Tomiņam atnākt. Ja godīgi, šī jau bija trešā reize, kad piedāvāju Tomiņam nākt. Divas pirmās reizes Zane dažādu iemeslu dēļ "nelaida", bet šoreiz viņš atnāca! :) Pamanīju, ka viņam patīk (vai vismaz man tā likās, ka patīk) šī izklaide. Un man ir prieks, ka viņš no tās mājas dzīves nedaudz arī tiek izrauts.
Spēle šoreiz bija jautra. Izsmējos līdz asarām. :))) Bet punkti arī daudz sanāca, un rezultāts arī nemaz ne tik slikts - bijām pirmajā desmitniekā. ;)
Ar smaidu un labu garastāvokli vakar atnācu mājās.
Bija laba diena!

6.maijs
No vienas puses piektdienas ir manas mīļākās dienas, jo ir īsās darba dienas, no otras puses - tajās četrās stundās darbā neko daudz nevar pagūt un sanāk diezgan daudzus darbus atlikt uz pirmdienu. Bet tā laikam arī ir jābūt.
Lai arī bija plāns šodien iekarot Pārdaugavu garākas pastaigas veidā, tomēr plāni strauji mainījās - bija jābrauc pakaļ manam auto. Protams, ka es ļoti piesardzīgi šobrīd braucu, paranojiski klausos visās skaņās, kas ir jaunas un neierastas. Kamēr visas detaļas viena otrai pieberzīsies, būs kaut kas nedaudz savādāk nekā agrāk, tomēr mani mierina doma, ka tiešām viss ir nomainīts un tagad kārtībā ir.
Sarunājām uz šo nedēļu arī auto "pāraušanu". Tiesa, nezinu, kad to darīsim - rīt vai parīt - viss atkarīgs no tā, vai brauksim pie Ilvera uz pirmo komūniju svētdien. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka rīt ir paredzēts darbs dārzā, palīdzot vecākiem, bet auto lietas tad tiks domātas un darītas paralēli.
Lai nav braukšana "plikām rokām", šodien pedējos mūsu dārza ābolus sacepu ābolu kūkā.

Iepriekšējā reizē laikam aprīlī pēdējos ābolus apēdām, bet šoreiz - maija sākumā! :) Tagad jāgaida jaunā raža, lai atkal var cept kūkas, taisīt sulas un vienkārši grauzt dazādus ābolus.

Nu, ko.. esmu malacītis! Beidzot viss ir sarakstīts. Var iet gulēt. Rīt agrais rīts un smaga darba diena dārzā.